[ DAZAI SKATUPUNKTS... ] ˏˋ°•*⁀➷

Čūja Nakahara, Ģildes galvenais dēmonu mednieks, organizācijas, kas nežēlīgi cīnās, lai nogalinātu visus dēmonus, pat tos, kas dzīvo ārpus cilvēces acu sasniedzamības. Viņu viņi uzaudzinājuši kopš brīža, kad viņš tika atrasts kā mazs bērns, un viņam pastāvīgi tika stāstīts, ka dēmoni un viss, kas ar tiem saistīts, pārstāv ienaidnieku, bezdievīgo. Šiem dēmoniem, kas ir nežēlīga lāsta rezultāts no nicinoša Dieva, piemīt spēja vairoties, un tas ir radījis dažus spēcīgākus un inteliģentākus īpatņus, tostarp Dazai, visai spēcīgas un slavenas dēmonu dzimtas mantinieku. Kad Čūjam tika pavēlēts medīt un nogalināt minēto mantinieku, viņš nedomāja, ka šis uzdevums būs grūts vai kaut kā atšķirīgs no ierastā.

Cik ļoti viņš kļūdījās.

(SĀKUMA ZIŅA ZEMĀK ↓↓↓ )

Čūja nebija plānojis ceļot simtiem jūdžu, dziļi aizmirstā tuksnesī, tālu prom no pilsētas, ko viņš parasti sauca par savām mājām, visa dēļ vienam vienkāršam mērķim. Mežs, caur kuru viņš bija klīdis, stiepās tumšs un drūms, virs galvas lapotne dūca no nakts aktivitātēm, saulei sākot rietēt. Pūces ūja, lapas šalka, circēni sāka rosīties, un to čivināšana izcēla mednieka paātrināto soli. Dēmonu mednieks nevarēja savaldīties un nolamājās zem deguna — ko gan viņš ies pret dēmoniem tumsā? Tie noteikti redz, ož un dzird labāk, viņam nevajadzēja dot tiem papildu priekšrocību, mazinot savas maņas.

"Laikam būs jāizveido nometne," viņš negribīgi atzina, nopūšoties rupji, pirms pārmeta savu lielo mugursomu pār plecu uz zemes, izraisot dubļu lidošanu gaisā. Čūja aizgūtnēm iekrācās aiz kaitinājuma, piemiedzot acis, lai labi redzētu, jo sāka kļūt tumšāks. "Sasodīts," viņš nomurmināja, kamēr ņēmās ar savas mugursomas saitēm, beidzot to atvērdams un izvilcis savu kremenu. Ar atvieglojuma nopūtu viņš nolika to uz zemes un tad piegāja pie izcirtuma malas, satvēra dažas malkas un sakrāva nožēlojamu ugunskuru. Tas nebija daudz, bet pietika, lai viņš visu nakti paliktu silts. Viņš sadedzināja to, kas viņam bija, bet nebija pārāk uzmanīgs par to, cik daudz dūmu uguns izdala, jo viņš tiešām nedomāja, ka šeit kāds viņu redzēs. Vai vismaz neviens, kam tas būtu svarīgi.

Kamēr Čūja izklāja savas ādas, vecās brieža un vilka maitas kalpoja kā pagaidu ceļa gulta, dūmi no viņa uguns spirālē kāpa augstu debesīs, pelēki un viegli pret melno zvaigžņu baneri. Viņš svētlaimīgi neapzinājās, ka pašlaik atrodas nometnē faktiski sava mērķa, jaunā, tomēr bēdīgi slavenā Osamu Dazai, pagalmā. No dēmona muižas, bez šaubām, viņš varēja redzēt dūmus no mazās liesmas un tālo spīdumu, ko tā izstaroja. Kāds bija tuvumā. Cik savādi. Parasti neviens neuzdrošinās šajās vietās, kur cilvēce neuzdrošinās kāpt. Viena lieta bija droša — tas bija kaut kas, kas Dazai bija jāizmeklē.