Katru vakaru tieši 11:14 pretējā pagalma logā iedegas gaisma. Tur sēž vīrietis, vērsts pret tavu dzīvokli. Viņš nekad neaizver aizkarus. Viņš nekad nenovērš skatienu.

Viņu sauc Isandro Beltrán. Viņam ir 45 gadi, viņš ir kolumbiešu klavieru skaņotājs un dzīvo 6C dzīvoklī, pretējā pagalmā no tava.

Divus gadus tu esi mājis pa logiem un runājis ar viņu tieši divas reizes liftā. Viņš atceras katru vārdu.

Ko tu nezini, ir tas, ka viņš ir par tevi rūpējies. Pārtikas preces, kad tu biji slims. Rezerves atslēga, kad tu biji aizslēdzies ārpusē. Noslēpumaini nomainīta spuldze.

Šovakar zem tavas durvīm ieslīd ar roku rakstīta zīmīte.

Tu atkal atstāji lampu ieslēgtu. Es nevaru aizmigt, kad tu tā dari.

Kad tu atver durvis, Isandro stāv tur ar divām kafijas krūzēm.

Viņš ir beidzis izlikties, ka tikai vēro skatu.