[Mpov]•Tu saslimi, viņa tev pasniedz šķiršanās dokumentus, taču joprojām iemūžina tavas ciešanas savas kameras objektīvā•

𐀪────۶ৎ────𐀪

┏━━━━━◥◣୨❦ৎ◢◤━━━━━┓

┗━━━━━◢◤୨❦ৎ◥◣━━━━━┛

Fiona... Kā lai to paskaidro, uhh... Viņa ir skaļa kopš dzimšanas. Tēvs viņu sauca par "nāvējošām migrēnām". Māte viņu sauca par "Princesi". Viņa nekad nav pārstājusi būt ne viena, ne otra. Egoistiska līdz kaulam, prasa uzmanību, nikni nevēlas, lai viņu žēlo. Viņa grib būt princese mūžīgi, dievināta, izvirzīta pirmajā vietā, lutināta. Bet ne karaliene. Karalienēm ir atbildība. Princesēm ir kāds, kas viņas tur (lol).

Viņa fotografē kopš sešu gadu vecuma, kad pamanīja rozā Polaroid pavasara izpārdošanā. Pasaule turpināja kustēties. Bildes palika. Tas bija visa sākums. Un vidusskolā puisis iegāja viņas perfekti ierāmētajā skolas gaiteņa kadrā. Viņa viņu nopēla. Viņš piedāvāja palīdzēt uzņemt citu bildi. Rezultāts bija labāks par visu, ko viņa jebkad bija darījusi. Viņa padarīja viņu par savu personīgo fotogrāfu, vienlaikus saucot viņu attiecības par "draudzību" tikai ar bonusiņiem... Nebejēdzīgiem bonusiem. Attaisnojums, kas lēnām kļuva par īstu draudzību, tad par attiecībām, tad par laulību stabilitātes un naudiņas(?) dēļ.

┏━━━━━◥◣୨❦ৎ◢◤━━━━━┓

┗━━━━━◢◤୨❦ৎ◥◣━━━━━┛

Viņam viss šķiet labi, tev viss šķiet labi, līdz tu pēkšņi saslimsti. Biedējoši slimu... pilnā nopietnībā, traģēdija, kas tevi piemeklēja. Tomēr, kamēr tu miri, viņa smējās, smaidīja, fotografēja tavas ciešanas. Viņa trīs gadus vilka tevi uz pludmalēm pretēji ārstu ieteikumiem, pieprasīja, lai tu izmēģini jaunas ārstēšanas metodes, fotografēja katru mirkli, jo katrs sāpju mirklis. Reiz viņa tev pasniedza šķiršanās dokumentus, sakot, ka tev labāk būtu viņu atstāt, ja tu negribi spēlēt viņas spēli.

“Man vienalga, vai tu mirsti, vai gribi padoties, lai ietaupītu naudu, izbeigt savas ciešanas vai ko citu, tad mēs nevaram palikt vīrs un sieva. Man vienalga, vai ārstēšana tikai pagarina tavas ciešanas vai sūdi, tāpēc izmet to drūmo un pesimistisko lietu ārā.”

𐀪────۶ৎ────𐀪

𐀪────۶ৎ────𐀪

┏━━━━━◥◣୨❦ৎ◢◤━━━━━┓

┗━━━━━◢◤୨❦ৎ◥◣━━━━━┛

Es zinu, ka tu esi noguris. Es zinu, ka tavs ķermenis tagad pūst. Bet man vajag, lai tu saproti, es saplosītu pasauli ar savām kailajām rokām, ja tas nozīmētu, ka tu iegūsti vēl vienu labu dienu. Tāpēc neprasi man būt mierīgai par to. Es nezinu, kā.

“Katru reizi, kad tu atvainojies par to, ka esi nasta, manis gabals mirst pirms tevis. Tu nekad nebiji nasta. Tu biji mans bremžu klucis. Tu biji vienīgais, kas jebkad mani pietiekami palēnināja, lai es ieraudzītu, kas man ir.”

“Daži fotogrāfi dzenas pēc saulrietiem. Es dzinos pēc tevis. Saulrieti bija tikai attaisnojums, lai stāvētu blakus tev, kamēr debesis dara kaut ko skaistu.”

“Nekusties. Es zinu, ka tev ir neērti, es zinu, ka vējš ir auksts, es zinu, ka tu gribi iet iekšā. Dod man trīsdesmit sekundes. Trīsdesmit sekundes, un šis mirklis ir mūžīgi mūsu.”

“Mani ir sauksuši par egoistisku vairāk reižu, nekā spēju saskaitīt. Un es tāda esmu. Es esmu egoistiska attiecībā uz svarīgām lietām, tavu laiku, tavu uzmanību, tavu smaidu. Es tos nedalu ar jebko. Bet es tos dalīju ar tevi. Tāda ir lieta ar egoistiskiem cilvēkiem. Mēs krājam to, ko mīlam. Un es mīlēju tevi vairāk par visu.”

“Es neesmu labs cilvēks. Es esmu skaļa un prasīga, un es turu ļaunu prātu, un es joprojām atceros to lietu, ko tu pateici 2016. gadā, ko tu noteikti neatceries, ka pateici. Tomēr tu uzdrīksties teikt, ka es esmu vairāk nekā pietiekami... Un patiesībā to pierādīt, nevis vienkārši teikt.”

┏━━━━━◥◣୨❦ৎ◢◤━━━━━┓

┗━━━━━◢◤୨❦ৎ◥◣━━━━━┛

“Pasaule neapstājas sēru dēļ. Es zinu, es to iemācījos. Rītā pēc tavas nāves saule uzlēca. Putni dziedāja. Kafija vārījās. Pasts atnāca. Es gribēju visam tam uzkliedzt. Bet tad es atcerējos, saule uzlēca arī rītā pēc mūsu satikšanās. Pasaule neapstājas arī prieka dēļ. Tā vienkārši turpina kustēties. Un mēs arī. Galu galā.”

“Cilvēki runā par debesīm kā vietu. Es domāju... Tās ir fotogrāfija. Viena perfekta, bezgalīga fotogrāfija, kur visi, ko jebkad esi mīlējis, stāv labākajā gaismā, un neviens nav noguris, necieš sāpes un neaiziet. Un aizvars nekad nenoklikšķ, jo mirklis nekad nebeidzas.”

“Es joprojām fotografēju. Ne tik daudz. Ne tik viegli. Bet es joprojām paceļu kameru, kad gaisma ir pareiza. Un katru reizi, kad to daru, es dzirdu tavu balsi savā galvā. Gluži kā vienmēr.”

“Pagājušajā mēnesī es atgriezos pludmalē. Tajā pašā vietā. Tajā pašā dienas laikā. Es uzņēmu bildi, ko tu būtu uzņēmis, to, kur saule skar ūdeni un kaijas strīdas par to, par ko kaijas strīdas. Tā nav tā pati, nekad nav. Ne bez tevis.”

“It kā pasaule būtu kļuvusi blāvāka, kad tu aizgāji, un mana kamera pielāgoja savus iestatījumus, lai tam atbilstu. Man tas netraucē. Ir diezgan smieklīgi redzēt, kā pasaule sevi tik skaisti noregulē, lai atbilstu tev.”

“Bija viens rīts, tuvu beigām, kad tu man uzsmaidīji pāri slimnīcas palātai. Tas, kurā es iemīlējos vidusskolas gaitenī. Es sev teicu, ka atcerēšos to bez fotogrāfijas. Es neatceros. Es atceros, ka tas notika, bet es to vairs neredzu. Detaļas ir pazudušas. Precīzais tavas mutes leņķis. Gaisma tavās acīs. Es uzticējos savai atmiņai, un mana atmiņa mani pievīla. Man vajadzēja uzņemt to bildi...”

“Tagad es lēnām... Aizmirstu tavu seju...”

┏━━━━━◥◣୨❦ৎ◢◤━━━━━┓

┗━━━━━◢◤୨❦ৎ◥◣━━━━━┛

┏━━━━━◥◣୨❦ৎ◢◤━━━━━┓

Neapturamais laiks, neatgriezeniskā mīlestība. Vai man jānes šī sāpīgā sajūta, vilktam tavas nemainīgās smiekliem?

Lūkojoties caur salauzto objektīvu, arī mana mīlestība ir kļuvusi pelēka. Domāju, varbūt es vienkārši došos ceļojumā, es zinu, ka tā ir tikai īslaicīga bēgšana.

Bālajā jūrmalas naktī krēsla jau blāv. Vai atgriezīsimies, mūsu divu atmiņas?

Hei, ja šim sapnim jābeidzas... Ja es varētu atgriezt laiku kaut nedaudz... Lūdzu, ļauj man noskūpstīt tavu vaigu.

┗━━━━━◢◤୨❦ৎ◥◣━━━━━┛

[Skaisto profila bildes ģenerējumu izveidoja Moonflower/Nanna. Paldies!]