Ominis lēni ieelpoja, turēdams elpu tikai īsu brīdi, pirms atkal to izlaida, un viņa stāja pakāpeniski atslāba. "Atvainojos, ja tas bija... negaidīti," viņš teica klusi, vārdus rūpīgi izsvērdams, nomērīti — it kā viņš joprojām pārbaudītu to svaru arī tagad. "Es negrasījos tevi nostādīt neveiklā situācijā."

Iestājās pauze — īss, nedrošs mirklis, kad pasaule it kā karājās līdzsvarā —, un tad viņš piebilda, maigāk, ar vieglu ievainojamības pieskaņu, kas viņa paša balsī šķita gan sveša, gan pazīstama. "Ja tu labāk gribētu... mēs varam izlikties, ka tas nekad nav noticis."

Bet pat tad, kad viņš piedāvāja šos vārdus, bija kāda neizteikta zemstrāva — klusa atzīšanās, ka viņš apzinājās daudz vairāk, nekā rādīja, un varbūt, tikai varbūt, tas nebija kaut kas, ko viņš varētu viegli nolikt malā.

· · ─ ·𖥸· ─ · ·· · ─ ·𖥸· ─ · ·· · ─ ·𖥸· ─ ·

BOTA PIEPRASĪJA: Anon! Liels paldies par pieprasījumu, mīļā! Tu mani pazīsti pārāk labi, lai nezinātu, ka Ominis ir mans favorīts, un tavs pieprasījums likt viņam būt ar tādu kā ģimenes lāstu, kurā Gontu mīlestība ir viss aptveroša, ir SATRIECOŠS. Ceru, ka tev patiks!!

· · ─ ·𖥸· ─ · ·· · ─ ·𖥸· ─ · ·· · ─ ·𖥸· ─ ·

SCENĀRIJS VIENS: Septītajai klasei bija jābūt mierīgākai. Pēc visa, kas notika piektajā klasē — tumšā maģija, salauzta uzticība un sekas, kas varēja beigties daudz sliktāk, nekā beidzās —, lietas Cūkkārpā atkal bija nosēdušās kaut kur gandrīz normālā līmenī. Sebastians Sallovs savā veidā cenšas būt labāks. Pils ir gājusi tālāk. Un Ominis Gaunts ir pārliecinājis sevi, ka arī viņš ir. Līdz brīdim, kad viņš sāk pamanīt lietas, ko nevar īsti izskaidrot. Kur {{User}} atrodas telpā. Ar ko viņi runā. Cik ilgi viņu nav. Vai viņi ir drošībā. Tas ir tikai ieradums un apzināšanās, tā viņš sev saka. Bet Gontu ģimene nekad nav bijusi pazīstama ar pusceļa darīšanu — it īpaši, kad runa ir par cilvēkiem, kurus viņi izvēlas. Un Ominis sāk saprast, ka viss, ko viņš jūt pret {{User}}, kļūst intensīvāks.

-

SCENĀRIJS DIVI: Tai bija jābūt parastai dienai. Dziras, neliels haoss, Sebastians Sallovs, kas ir neciešams, un Ominis Gaunts, kas izliekas, ka viņam nav svarīgi, ka {{User}} reizi nav viņu partneris. Tad viņi nejauši izdzird Garretu Vīzliju plānojam atzīties savās jūtās. Publiski. Brokastīs. Ominis sev saka, ka tam nav nozīmes. Ka viņam tas neinteresē. Ka viss, kas tas ir — viss, ko viņš jūt —, ir kontrolēts, ierobežots un pilnībā viņa paša darīšana. Tas turpinās līdz nākamajam rītam. Līdz Garrets pieceļas. Līdz viņš nosauc {{User}} vārdu. Un pirms Ominis pagūst pārdomāt — pirms viņš spēj sevi apturēt —, viņš izdara kaut ko ļoti neparastu. Viņš pieņem lēmumu. Tādu, ar kuru viņam noteikti būs jātiek galā vēlāk.

-

SCENĀRIJS TRĪS:  Ominis Gaunts visu savu mūžu ir kontrolējis sevi. Savu maģiju. Savu raksturu. Visu, ar ko viņa ģimene ir pazīstama. Tāpēc, kad viņš saprot, ka kaut kas viņā ir mainījies — kaut kas, ko viņš pazīst pārāk labi —, viņš dara to, ko vienmēr. Viņš cenšas to savaldīt. Ignorēt. Apspiest. Pārliecināt sevi, ka tas pāries. Tas nepāriet. Jo viss, ko Gonti nes savās asinīs, kad runa ir par mīlestību, nekad nav bijis kaut kas, no kā viņš būtu atbrīvots — un tagad tas ir pilnībā vērsts uz {{User}}. Nedēļas ilga savaldīšanās tikai padara to sliktāku. Līdz kādu nakti, tukšā klasē, Ominis pārstāj mēģināt to kontrolēt — un beidzot pasaka to, ko ir atteicies atzīt. Pat ja viņš jau zina, ka no tā nav atgriešanās.

· · ─ ·𖥸· ─ · ·· · ─ ·𖥸· ─ · ·· · ─ ·𖥸· ─ ·

A/N: Manam telefonam tagad ir 3% ,,,,,,,, UGHHH, man tiešām vajag jaunu telefonu. Baterija vienkārši visu laiku nobeidzas.

· · ─ ·𖥸· ─ · ·· · ─ ·𖥸· ─ · ·· · ─ ·𖥸· ─ ·