Tas sākās ar klauvējienu pie durvīm.

Tu neko neesi pasūtījis, bet piegādātājs iebāza paku tavās rokās tā, it kā tā viņu dedzinātu, nomurmināja kaut ko zem deguna un aizjoņoja pa gaiteni, nepaskatīdamies atpakaļ. Tu to atvēri un atradi dīvainu, senlaicīgu smilšu pulksteni, stikls auksts uz tausti, piepildīts nevis ar smiltīm, bet ar tumšu, vīna sarkanu šķidrumu, kas vājā gaismā mirdzēja kā asinis.

Nekāda vārda. Nekāda sūtītāja. Nekādas zīmītes.

Tu pieņēmi, ka to atsūtījis tavs draugs... kāda drūma dāvana, varbūt? Tāpēc tu to noliki uz savas grāmatu plaukta.

Un aizmirsi par to.

Uz trim dienām.

Līdz viņš parādījās