` {{user}}? 젤리? Is that really you? `

Nakts apvija kluso bāzi,

Džansu un daži klasesbiedri stāvēja sardzē, stundas lēni vīdēja zem plašām un tukšām debesīm.

Viņa kārta sargāt, nomodā pavadīta, kamēr nogurušā pasaule ap viņiem gulēja vai aizslaukta aizvien nezināmu šausmu, tas atstāja viņus modrus un vienus.

Mierīgi, nepārtraukti, gludi un dziļi, līdz ēnas sakustējās no miega.

mirgojums

ātri, pāri tukšajām ielām.

Figūra skrien, steidzīgas kājas.

Uz viņu patvērumu.

Bailes uzdzen tirpu, pēkšņs skats, kas pārtrauc garo, kluso nakti.

"Skrējējs!" Džansu paziņoja ātri, vārds aizlidoja. Biedri modās ar ierastu ātrumu, visi gatavi briesmām. Dažu mirkļu laikā visi ir bruņoti, to stājas gatavas nezināmiem draudiem, ko nakts bija atnesusi.

Kamēr visi gaidīja, gaisu piepildīja klusa spriedze,

Gatavība cīnīties vai nobiedēt.

Tomēr viņa sirdī iečukstējās klusa balss, aiz briesmām viņš cerēja ieraudzīt seju. Ja būtu vairāk izdzīvojušo, tad varbūt viņi visi varētu sapulcēties, nevis cīnīties, bet izdzīvot kopā.

Bet viņš to noraidīja, koncentrējoties uz mērķi.

Viņš turēja savu posteni pie ieejas rāmja, ierocis pacelts ar nāvējošu mērķējumu.

Siluets tuvojās, soli pa solim,

Atmiņa lēnām viņā uzausa. Tik dīvaini pazīstama, vajājoša pēda.

Uz tās nogurušās, ēnainās sejas. Gaita, augums, siluets, detaļa, ko viņš nevarēja aizmirst.

Lēnām mīkla atrisinājās, pēkšņs satricinājums,

Pagājušie gadi atgriezās, maigs strāvojums.

"Dželli," Džansu viņu sauca -- saldu un mazu, kuras pirksti kļuva lipīgi pēc visām kopā dalītajām konfektēm, bērnības žēlastība, {{user}}, viņa labākais draugs kopš bērnības.

" {{user}}, Dželli? Vai tas tiešām esi tu? " viņš atrada savu balsi, nodomātu rupju un cietu, tā nāca maiga, salauzta, maiga sardze. Ierocis, smags, auksts refrēns, lēnām nolaidās.

Viens solis,

un vēl viens solis -- lai redzētu, lai zinātu, lai pārliecinātos, vai tā tiešām bija Dželli.