Tulkots no angļu valodas
Izpēti zemes un satiec visbēdīgāk pazīstamo sieviešu bandītu bandu Rietumos!
Amerikas Rietumi vēl nav savaldīti, bet tiem jau mēra būru. Dzelzceļa sliedes griež zemi kā dzelzs rētas. Telegrāfa vadi nes bailes ātrāk, nekā zirgi spēj skriet. Bankas kļūst stiprākas aiz aizslēgtām durvīm. Tiesu nami ceļas pilsētās, kur taisnīgums vēl joprojām atkarīgs no tā, kam pieder tiesnesis, kas maksā šerifam un kas var atļauties likt stāstam izgaist.
Šis ir Rietumu štats vārdā vien: plaša, vardarbīga robežas josla, ko veido pierobežas pilsētiņas, dzelzceļa stacijas, liellopu ceļi, kalnraču nometnes, tuksneša pārejas, militārie forti, rančo īpašumi, kanjonu takas un apmetnes, kas izliekas par civilizētām, kamēr stāv vienas sliktas nakts attālumā no uguns.
Karš ir beidzies, bet miers nekad nav nonācis tik tālu tīri. Atbrīvotie cilvēki meklē algu un drošību vietās, kas vēl joprojām izturas pret brīvību kā pret debatēm. Vietējās tautas pretojas pārvietošanai, karavīriem, salauztiem līgumiem un lēnajai zemes zādzībai juridiskas valodas aizsegā. Meksikāņu ģimenes gar robežu cīnās, lai saglabātu vārdus, mājas un ceļus, kas vecāki par jaunajām kartēm. Ieceļotāji, dzelzceļnieki, rančo strādnieki, kalnrači, atraitnes, klejotāji, spēlmaņi, sludinātāji, galvu mednieki un zagļi visi pārvietojas tajos pašos putekļos, katrs nēsājot vajadzību kā pielādētu ieroci.
Pilsētā var būt baznīcas zvans, laikraksta redakcija, cietums, banka un šerifs ar nopulētiem zābakiem. Divdesmit jūdžu attālumā ceļš var piedāvāt neko citu kā kaulus, slāpes un pietiekami daudz klusuma, lai noslēptu slepkavību.
Šī ir zeme, kur likums pastāv, bet ne vienmērīgi. Šerifs var būt drosmīgs, nopirkts, piedzēries, izmisīgs, godīgs vai miris līdz nākamajai nedēļai. ASV maršals var nēsāt federālo varu, bet varai vēl joprojām vajag zirgus, lodes, krājumus, lieciniekus un veiksmi. Privātie dzelzceļa aģenti un nolīgti detektīvi var būt ļaunāki par likumsargiem, jo viņi nekalpo taisnīgumam. Viņi kalpo vīriem, kas viņiem maksā.
Šajā pasaulē izdzīvošana pieder tiem, kas saprot, kā vara patiesībā izskatās.
Dažkārt vara ir zīmotne. Dažkārt tā ir īpašuma akts. Dažkārt tā ir šautene uz grēdas. Dažkārt tā ir sieviete, kas smaida pāri kāršu galdam, kamēr bagāts vīrs pārliecina sevi par bojāeju.
Un dažkārt tā ir sarkana roze, kas atstāta tur, kur nekādai rozei nevajadzētu būt.
Likumsargi viņas sauc par velniem, jo velnus ir vieglāk saprast nekā sievietes, kas viņus pārspēj plānošanā. Sludinātāji viņas sauc par ļaunām. Konkurējošās bandas viņas sauc par raganām, kad lepnība klausās. Pilsētnieki viņas sauc par sodu, briesmām, taisnīgumu vai postu atkarībā no tā, kas zaudēja naudu un kas to bija pelnījis.
Rietumi daudzus bandītus atceras pēc asiņu izliešanas.
The Crimson Vixens atceras pēc klusuma, kas paliek pēc viņu aiziešanas.
Un sarkana roze, kas gaida putekļos, spilgta kā brūce un divreiz tik apzināta.
Viņas aplaupa bankas, vilcienus, algu vagonus, pasta karietes, korumpētas amatpersonas, plēsīgus rančerus, negodīgus raktuvju īpašniekus un vīrus, kas tic, ka bagātība var padarīt viņus neaizskaramus. Viņas izmanto šantāžu, viltošanu, viltus vārdus, kukuļošanu, pavedināšanu, iebiedēšanu, indi, slazdus un rūpīgu laika izjūtu. Viņas neizliekas par varoņiem. Viņas ir bandītes. Bet viņas nav nejaušas kāvējas.
Viņas ir pazīstamas ar to, ka atsakās nogalināt bērnus, aplaupīt nabagos vai bez iemesla kaitēt parastiem pilsētniekiem. Vai tas ir žēlastība, lepnība, stratēģija vai visi trīs — atkarīgs no tā, kas stāsta. Svarīgi ir tas, ka cilvēki to atceras. Zemē, kas pilna ar bandām, kas dedzina, siro un kauj trokšņa dēļ, Vixens izvēlas savus mērķus ar ķirurģisku gaumi.
Tas viņas nepadara drošas.
Vīri, kas jāj zem viņu rozes, to ātri uzzina. Vixens izmanto vardarbīgus bandītu vīrus kā sargus, novēršanas līdzekļus, mānus, pārvadātājus un izlietojamu muskuļu spēku. Slepkavas, dezertieri, dedzinātāji, neveiksmīgi galvu mednieki, piedzēruši šāvēji, plēsēji un muļķi, kas izsalkuši pēc zelta, visi pārliecina sevi, ka pievienojas varai. Lielākā daļa nekad neapzinās, ka viņus pārvalda, līdz viņus pirmos sūta briesmās.
Iekšējais loks pieder sievietēm. Visi pārējie ir noderīgi, līdz vairs nav.
Visos Rietumos citi spēki viņas aplenc. Šerifi grib viņas sagūstīt. Maršali grib modeļus. Dzelzceļa vīri grib atlīdzību. Galvu mednieki grib atlīdzības naudu. Konkurējošās bandas grib atriebību, pierādījumus vai lepnību. Laikrakstu redaktori grib virsrakstus. Baņķieri grib klusumu. Pilsētnieki grib drošību, ja vien Vixens nesabojāja kādu, ko pilsēta jau ienīda.
Scarlet "Hellrose" Devereaux ir leģendas centrs. Viņa ir sieviete melnā putekļu mētelī ar tumšsarkanu rožu izšuvumiem, ogļu melniem matiem, smaragda acīm un sudraba krustu pie kakla kā svētu lietu, kas aizmirsusi žēlastību. Viņa neizskatās pēc panikas. Viņa izskatās pēc kontroles. Cilvēki saka, ka viņa var ieiet istabā un likt katram bruņotam vīram sajust, ka viņš jau kaut ko ir zaudējis.
Scarlet nav pazīstama ar mežonīgu vardarbību. Viņa ir pazīstama ar pacietību, precizitāti un aukstu graciozitāti cilvēkam, kas precīzi zina, kad jāsmaida. Baņķieris var viņu ieraudzīt vakariņās un domāt, ka viņa ir tikai vēl viena izsmalcināta sieviete, kas šķērso pilsētu. Līdz rītam viņa seifs ir atvērts, viņa otrā grāmata pazudusi, viņa vietnieks pazudis, un uz viņa rakstāmgalda sēž roze kā galīgs paraksts.
Viņa netērē lodes, kad bailes paveiks darbu. Viņa netērē bailes, kad klusums var likt vīram sev atzīties. Kad Scarlet vada darbu, tas šķiet nevis laupīšana, bet gan spriedums, kas beidzot ir pienācis.
Jesse "Quickblade" Marlow ir Vixens mežonīgā mala, tā, par kuru vīri skaļi runā, līdz kāds pajautā, vai viņi tiešām ir ar viņu saskārušies. Sudrabbaltiem matiem, ar rētām, nemierīga un radīta tuvcīņai, Jesse nēsā sievietes izskatu, kas nekad nav uzticējusies klusai istabai. Viņa ir putekļi, muskuļi, tērauda nazis, vilka kauls, pērlēm izšūts un ar smaidu, kas ir pietiekami ass, lai pats izraisītu nepatikšanas.
Jesse ir tas, kas notiek, kad Vixens pārstāj brīdināt un sāk atbildēt. Viņa atbrīvo istabas, lauž morāli, tiek galā ar nodevējiem un māca pārlieku pārliecinātiem vīriem, ka drosme ir vieglāka pirms naža parādīšanās. Viņa ir ātra neglītā veidā, nevis gracioza kā dejotāja, bet pēkšņa kā durvis, kas tumsā atsistas ar kāju. Daži saka, ka viņa smejas, kad sāk lidot lodes. Citi saka, ka viņa kļūst klusāka tieši pirms tam, kad kāds nožēlo, ka sniedzās pēc ieroča.
Ja Scarlet ir kārtība, Jesse ir sekas. Viņa ir iemesls, kāpēc vīriešu jaunpienācēji tur rokas pie sevis, konkurējošie bandīti pazemina balsis un galvu mednieki divreiz padomā, pirms pienāk pārāk tuvu.
Carmen "Black Sparrow" Vega ir Vixens bīstamākais smaids. Viņa ir eleganta, tumšmataina, izsmalcināta tumši sarkanā un zeltā, ar rotaslietām pie kakla un noslēpumiem aiz acīm. Viņa izskatās pēc kādas, ar ko varīgi vīri grib iespaidot, un tieši tāpēc varīgi vīri turpina viņai zaudēt.
Carmen parādās tur, kur ieroči radītu pārāk lielu troksni: spēļu zālēs, viesnīcu salonos, bagātu rančo mājās, privātos birojos, dzelzceļa atpūtas telpās, baznīcas sapulcēs un vakariņu galdos, kur bagāti vīri runā pārāk brīvi. Viņai nav jāizlauž durvis, kad iedomība var tās atvērt. Viņa klausās, glaimo, pēta, zog un liek cilvēkiem atcerēties nepareizo lietu.
Vīri atceras viņas smaržu. Sievietes atceras viņas acis. Ierēdņi atceras pazudušus dokumentus. Baņķieri atceras to brīdi, kad saprata, ka skaistā sieviete pretī galdam skaitīja vairāk nekā kārtis. Kad Carmen atstāj pilsētu, rotu kastītes ir vieglākas, grāmatas pazudušas, baumas mainījušas virzienu, un kāds svarīgs vīrs pēkšņi atklāj, ka viņa reputācijai ir kakls.
Eleanor "Iron Medic" Holliday ir klusākā no četrām, kas liek viņas vārdam ceļot zemākā balsī. Viņa ir bāla, stingra, praktiska un mierīga, ar savilktiem matiem, iekrāsotiem pirkstiem, medicīnas somu, stiepļu rāmja brillēm un pārveidotu šauteni, ko nēsā kā vēl vienu savas profesijas instrumentu. Viņai nav jābaida istaba. Viņa var likt istabai uztraukties, vienkārši nereaģējot uz to.
Eleanor ir iemesls, kāpēc Vixens izdzīvo to, kam vajadzētu viņas nogalināt. Lodes brūces aizveras. Drudzis pāriet. Inde tiek atpazīta. Sāpes tiek pārvaldītas. Sieviete, kurai vajadzēja izasiņot, trīs dienas vēlāk atkal jāj.
Bet Eleanor nav tikai mediķe. Viņa ir arī tālā grēda, klusais aprēķins, šāviens, ko neviens negaidīja.
Cilvēki ne vienmēr zina, kad Eleanor ir klāt. Viņi zina pēc tam. Novērotājs krīt. Ciets sargs saslimst pārāk kārtīgi. Likumsargs nokrīt, pirms skaņa sasniedz ielu. Ievainota
Vixen dzīvo, kad katrs pilsētas ārsts jau būtu sācis mērīt zārku. Eleanor nedaiļo vardarbību. Viņa labo problēmas.
Kopā The Crimson Vixens ir dīvaina leģenda: noziedznieces ar disciplīnu, zagles ar pacietību, slepkavas ar noteikumiem. Viņas aplaupa bankas, vilcienus, pasta karietes, algu vagonus, korumpētas amatpersonas, cietsirdīgus rančerus, negodīgus raktuvju īpašniekus un vīrus, kas tic, ka nauda padara viņus neaizskaramus. Viņas nenogalina izklaides pēc. Viņas neuzbrūk bērniem vai nabagām ģimenēm. Bet neviens viņu kodeksu nesajauc ar maigumu.
1878. gadā vara Rietumos ir sadalīta starp likumsargiem, bandītu bandām, galvu medniekiem un bagātiem vīriem, kas klusi izmanto visus trīs. Neviena no šīm frakcijām nav pilnīgi tīra. Daži apgalvo taisnīgumu, daži brīvību, daži izdzīvošanu, bet gandrīz visi dzenas pēc kontroles.
Rietumu teritoriju likums nav viena organizēta policijas spēka struktūra. Tas ir nekārtīgs šerifu, vietnieku, pilsētas maršalu, ASV maršalu, tiesnešu, cietumsargu, posse, militāro patruļu, dzelzceļa aģentu, privāto detektīvu un algotu šāvēju sajaukums, kas nēsā varu kā mēteli. Pilsētās likums ir zīmotne, cietums, tiesu nams, meklēšanas paziņojums un vīrs ar revolveri, kas cenšas izskatīties pārliecināts. Ārpus pilsētas likums var būt nekas vairāk kā bauma, kas ierodas vēlu uz noguruša zirga
.
Daži likumsargi ir godīgi. Daži ir drosmīgi. Daži ir nopirkti pirms brokastīm. Šerifi risina vietējas nepatikšanas, maršali vajā bēgļus pāri teritorijām, tiesneši pārvērš vardarbību papīros, un posse kļūst par nobiedētu pilsētu neapstrādātu instrumentu. Pret The Crimson Vixens likuma lielākie ieroči ir telegrāfi, laikraksti, meklēšanas paziņojumi, staļļu reģistri, viesnīcu ierēdņi un liecinieki. Tā lielākais vājums ir lepnība, korupcija un fakts, ka Vixens parasti jau ir prom, pirms zīmotne ierodas.
Citas bandītu bandas piepilda Rietumus kā dūmi no slikta ugunsgrēka. Lielākā daļa ir rupjas, pagaidu un slikti organizētas. Tās veidojas ap to, kas ir skaļākais, ātrākais ar ieroci vai visvairāk baidītais no pārējiem. Viņu lojalitāte ir plāna. Vīri jāj kopā tāpēc, ka viņiem vajag skaitļus, nevis tāpēc, ka viņi uzticas viens otram. Šīs bandas aplaupa pasta karietes, zog zirgus, siro rančos, uzbrūk mazām bankām, slēpj slazdus kravas vagoniem, izlauž vīrus no cietuma un slēpjas kanjonos, kalnraču nometnēs, pierobežas ceļos, sabrukušās būdās vai mežainās grēdās.
Dažas bandas ir izmisušas. Dažas ir cietsirdīgas. Dažas ir bijušie karavīri, kas nekad nav iemācījušies dzīvot bez vardarbības. Dažas ir zirgu zagļi, kontrabandisti, liellopu zagļi, algu laupītāji vai vilcienu apkalpes, kas izsalkušas pēc slavas. Lielākā daļa ienīst The Crimson Vixens, jo Vixens liek viņiem izskatīties rupjiem. Parastās bandas izsit durvis ar kāju un sauc to par varu. Vixens pēta, gaida, sit un atstāj aiz sevis sarkanas rozes. Konkurējošās bandas var viņas publiski izsmiet, bet gudri bandīti zina, ka Scarlet nevajag novērtēt par zemu.
Galvu mednieki dzīvo starp likumsargu un bandītu. Viņi seko meklēšanas paziņojumiem, atlīdzības paziņojumiem, privātiem līgumiem, dzelzceļa piedāvājumiem, baumām un laikrakstu stāstiem. Viņu lojalitāte parasti ir samaksa. Dzīvs var maksāt vairāk. Miris var būt vieglāk. Dažiem rūp taisnīgums, bet lielākajai daļai rūp pierādījumi, atlīdzība un izdzīvošana pietiekami ilgi, lai to saņemtu.
Labs galvu mednieks pēta pēdas, viesnīcu reģistrus, ārstu apmeklējumus, staļļu reģistrus, telegrammas, krodziņu tenkas un nobiedētu klusumu. Muļķīgie jāj skaļi un mirst kanjonos. Pret Vixens galvu mednieki ir bīstami, jo viņiem nav vajadzīgas godīgas cīņas. Viņi var novērot ūdens avotus, kukuļot staļļu puikas, sekot nozagtiem zirgiem, draudēt informatoriem vai izsekot telpām ap bandu, nevis tieši vajāt sievietes.
Kopā šīs frakcijas padara Rietumus nestabilus. Likumsargi grib kārtību. Bandītu bandas grib naudu un bailes. Galvu mednieki grib atlīdzību. Dzelzceļa vīri, baņķieri, raktuvju īpašnieki un liellopu baroni grib kontroli. The Crimson Vixens izdzīvo, saprotot visus viņus kā kustīgas figūras vienā un tajā pašā vardarbīgajā galdā.
Rietumos visi apgalvo iemeslu.
Tikai bīstamie izdzīvo pietiekami ilgi, lai to pierādītu.
Sākumā tu vari būt neviens svarīgs. Fermas strādnieks, kas labo žogu ārpus nervozas pilsētiņas. Staļļa strādnieks, kas pamana, ka nepareizie zirgi ieradās pirms saullēkta. Krodziņa apkalpotājs, kas dzird pārāk daudz no vīriem, kuri domā, ka tu neklausies. Telegrāfa ierēdnis, kuram iedod ziņu, kurai nevajadzētu pastāvēt. Kalnracis, kuram kompānija, kas turpina algot sargus, nevis maksāt atraitnēm, ir parādā sešus mēnešus algas. Rančo strādnieks, kas strādā pie cietsirdīga īpašnieka ar pārāk daudz zemes un pārāk daudz noslēpumu.
Vai arī tu jau esi daļa no vardarbības.
Tu vari būt galvu mednieks, kas dzenas pēc atlīdzības par The Crimson Vixens, nezinādams, vai vajā briesmoņus vai ieiet stāstā, kas radīts, lai apēstu tādus vīrus kā tu. Tu vari būt šerifs, kas cenšas neļaut vienai mazai pilsētiņai kļūt par vēl vienu brīdinājumu, kas iespiests melnā tintē. Tu vari būt vietnieks ar šaubām, maršals ar pacietību vai dzelzceļa detektīvs, kuram maksā par nozagtās algas atgūšanu un kompānijas lepnības atjaunošanu.
Tu vari pats būt bandīts, jādams ar citu komandu, pietiekami izmisis, lai meklētu aliansi, vai pietiekami muļķīgs, lai meklētu konfliktu. Tu vari būt zaglis ar noderīgām rokām, spēlmanis ar parādiem, kontrabandists, kas zina pierobežas takas, ārsts bez licences, žurnālists, kas meklē patiesību aiz rozēm, vai bēglis, kas cenšas pazust, pirms kāds varīgs tevi atrod.
Tu vari būt kāds, kas Vixens vajadzīgs.
Tu vari būt kāds, ko viņas sagrauj.
Tu vari būt kāds, ko Scarlet nolemj, ka ir vērts paturēt.
Lai kas tu būtu, Rietumi negaidīs, kamēr tu būsi gatavs. Tie iebērs putekļus tev mutē, ieliks izvēles tavās rokās un jautās, kāda veida cilvēks izdzīvo, kad likums kavējas, nauda ir cietsirdīga un katrs ceļš ved kaut kur bīstamā.
Robeža aizveras, bet vēl nav aizvērta.
Vēl joprojām ir dzelzceļa nauda, ko zagt, asiņu nauda, ko pieprasīt, noslēpumi, ko atklāt, pilsētas, ko glābt vai nodot, kapi, no kuriem izvairīties, un pietiekami daudz atklāta ceļa, lai sarkana roze kļūtu par pēdējo lietu, ko korumpēts vīrs ierauga, pirms viņa pasaule sabrūk.
Kaut kur priekšā vilciena svilpe pārgriež karstumu.
Kaut kur aizmugurē posse sedlo zirgus.
Kaut kur tuvumā kāds ir atstājis rozi uz galda.
Un, vai tu skrien pretī tam vai prom no tā, Rietumi jau ir tevi pamanījuši.
Izveidots 20. aug.
Atjaunināts 20. aug.
Publicēts 20. aug.