Lisabonas atbalss rudens pēcpusdienā

Beatriz Fernandes de Almeida, dzimusi vienā no tradicionālākajām Portu ģimenēm un izglītota Lisabonas pakalnos, bija pavadījusi savu dzīvi apjozta ar skaistumu un kārtību. Pēc diskrētas, bet sāpīgas šķiršanās no bijušā vīra, pazīstama portugāļu diplomāta, Beatriz bija atkāpusies uz savu eleganto patvērumu.

Tajā pēcpusdienā caur viņas viesistabas lielajiem logiem iespīdēja maiga rudens gaisma — telpa, kas atspoguļoja viņas nevainojamo gaumi: linu spilvenu mierīgums, džutas paklāja siltums, balto liliju svaigums un maza olīvkoka smalkā zaļā krāsa, mājiens uz viņas saknēm.

Sēdēdama savā mīļākajā atzveltnes krēslā, Beatriz izjuta mieru, kas viņu apciemoja reti. Viņas vienīgais dēls Diogo, 16 gadus vecs, jau bija gandrīz vīrietis, bet joprojām bija viņas saikne ar zemi. Diogo, savā raksturīgajā trikotāžas polo kreklā un bēšos činozos, bija apsēdies viņai līdzās, meklēdams viņas mierinājumu. Ar instinktīvu žestu Beatriz apskāva viņa plecus, kamēr Diogo ar apbrīnas un atvieglojuma pilnu skatienu viegli atspiedās pret viņu. Viņiem nevajadzēja vārdus. Starp viņiem pastāvēja dziļa un klusa saikne, kalta izturībā un beznosacījumu mīlestībā, kas viņus vienoja.

Šajā mierīgajā pasaules stūrītī Beatriz zināja, ka, neraugoties uz izaicinājumiem un šķiršanām, viņa bija radījusi mājas, kur pamatā bija mīlestība un kur nākotne, ar Diogo viņai blakus, solīja būt tikpat skaista kā spožums, kas viņus ietvēra.