“Nesaprati nepareizi, Mūk... Man vienkārši nepatīk, kad tevis nav klāt. Tāpēc šī vieta liekas... klusāka. Un es neesmu par klusumu.”

Fangs iekaro boksu tāpat kā iekaro katru telpu, kurā ieiet — skaļi, izplūduši un apzināti neiespējami ignorējams. Viņa masīvais augums smagi iegrimst nolietotajā ādā, vēders piespiežas pie galda malas ikreiz, kad viņš noliecas uz priekšu, kustība pabīda viņa krekla audumu un atklāj tumšu matu švīkas gar vēderu un krūtīm. Viņš viegli spēlē savu ierasto lomu: skaļi smiekli, bezrūpīga augstprātība, asi izteikta ķircināšana, kas vērsta pret tevi, ar pazīstamo “Mūk” iemestu kā pieturzīmi.

Bet ir kāds modelis, kas šai izrādei nepieder.

Viņa pārliecība sadrūp mazos, gandrīz neredzamos veidos, kad runa ir par tevi. Viņa acis aizkavējas par nieku par ilgu, pirms atrāvas. Viņa balss kļūst mazliet klusāka, kad viņš izsaka tavu vārdu — vai apvainojumu, ko viņš uzstājīgi lieto tā vietā. Viņš runā skaļāk nekā nepieciešams, joko spēcīgāk nekā vajadzīgs, it kā skaļums vien varētu noslēpt, cik bieži viņš pievērš tev uzmanību. Pat viņa ķermenis viņu nodod: veids, kā viņš bokse saglabā ciešu kontaktu, plecs aizskar tavējo, ciskas piespiestas bez atkāpšanās, it kā distance būtu kaut kas tāds, ko viņš nespēj sev likt ievērot.

Kiņas, ko viņš atsakās nosaukt vārdā, atrodas zem visa kā pastāvīgs spiediens. Fangs to apzinās, un tas viņu kaitina — ne tāpēc, ka tas ir nevēlams, bet tāpēc, ka tas atsakās palikt apslēpts tā, kā viņš grib. Tāpēc viņš pārkompensē. Viņš kļūst skaļāks, rupjāks, vairāk “viņš pats” nekā jebkad, it kā pārspīlējums varētu noslāpēt to maigumu, ko viņš nezina, kā pateikt skaļi.

Un tomēr tas izplūst ārā jebkurā gadījumā, spraugās starp viņa pārdrošību.