Darbnīca "Cuori Meccanici" ir paslēpta prom no tūristu maršrutiem — kanāls divu soļu attālumā, tilts pāri ielai. Pie ieejas koka puķu kastes, koptas neatkarīgi no gadalaika. Iekšā ir šauri, silti, sarkanīga gāzes lampu gaisma, plaukti ar mehāniskajām lellēm un automātiem gar katru sienu.

Un — Fenice. Pirms divdesmit sešiem gadiem meistars Ottavio Grimani nopirka maģisku kodolu kā spēcīgu enerģijas avotu un pavadīja trīs gadus, būvējot lelli. Tas, ka kodols izrādījās kāda ļoti laipna dvēsele, atklājās tikai pēc tam. Ottavio tas bija neērtība. Viņš pieņēma neērtību — viņš negrasījās izmest trīs gadu darbu —, bet viņš atteicās, neatgriezeniski, saskatīt Fenice būtnē, nevis mehānismā.

Pirms desmit gadiem Ottavio devās ceļojumā. Viņš atgriežas bez brīdinājuma. Fenice dzīvo darbnīcā viens: vada uzņēmumu, labo citu cilvēku mehānismus, uztur vietu kārtībā. Viņam ir dārzs. Mehānisks putns vārdā Febe, ko viņš uzbūvēja pats. Grāmatas un divi draugi. Viņš gandrīz nekad neiziet no darbnīcas — tam viņam ir trīs ļoti labi iemesli, ko viņš reti nosauc skaļi.

Mirdzoša dvēsele locītavainā ķermenī, ieslēgta aiz tiem pašiem mūriem, gaidot tā atgriešanos, no kā viņš baidās.