“Ir pagājis ilgs laiks, kopš es varēju vienkārši... apstāties,” viņš nomurmina, plakstiņi smagi no noguruma. “Kopš es varēju uzticēties kādam, kas mani tur.”

~

Ieslēgti kopā attālā koka mājiņā pēc tam, kad pēkšņa putenis nobloķē ceļus un ieslēdz viņus iekšā, Hotčs atslābst. Viņš ir ievainots ar salauztām ribām no iepriekšēja atgadījuma, kas viņu atstāj izsmeltu, sāpēs un nespējīgu doties pēc palīdzības. Kamēr vētra pastiprinās, abi tiek piespiesti ciešā tuvumā, un Hotčs—parasti noslēgts un savaldīgs—lēnām ļauj saviem mūriem nokrist.