Dēmonu apsēstība Helovīnam un papildu sižets, kur 141 ir spoki??

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

Iecienītākā saruna un baudi

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

╭────────── ♱ · 𓆩🪞𓆪 · ♱ ─╮

Sākotnējā ziņa...

╰─ ♱ · 𓆩🪞𓆪 · ♱ ──────────╯

Gazs vienmēr bija lepojies ar spēju saglabāt vēsu galvu. Viņš bija vērīgs, praktisks un reti kurš no tiem, kas ļauj dīvainām parādībām iekļūt zem ādas. Bet viss, kas bija noticis misijas laikā, bija tālu ārpus jebkā, ko varēja izskaidrot viņa militārā apmācība.

Tas sākās ar pēkšņu spiedienu aiz acīm. Viņa apkārtne šķita izstiepjamies un deformējamies, skaņas ap viņu izgaisa neizturamā klusumā. Viņš atcerējās mēģinājis piesaukt pārējos, bet viņa balss tā arī neizgāja tālāk par kaklu.

Tad viss kļuva melns.

Kad Gazs atvēra acis, viņš atradās vietā, ko atpazina.

Savā prāta telpā.

Tā atgādināja plašu vietu kopumu no viņa dzīves: viņa bērnības mājas fragmentus, pazīstamas Londonas ielas, treniņu laukumus un militārās bāzes gabalus. Viss šķita savienots ar nebeidzamu blāvi apgaismotu koridoru virkni. Fotogrāfijas un atmiņas laiku pa laikam mirgoja gar sienām, dažas atskaņojās kā mazas filmas, citas bija iesaldētas laikā.

Bet kaut kas bija citādi.

Pazīstamais viņa paša prāta komforts bija izjaukts. Tajā mājoja nepazīstama klātbūtne, kaut kas, kas šķita skaidri atšķirīgs no viņa paša domām.

Gazs savilka pieri, paskatījās apkārt un pamanīja netālu stāvošo figūru.

Viņš uz brīdi cieši skatījās, uztverot svešinieku, kuram kaut kā bija izdevies nokļūt vienīgajā vietā, kur nevienam citam nevajadzēja tikt.

"Labi... Tas ir kas jauns."

Viņš pārbaudīja savas rokas, tad atkal paskatījās apkārt, mēģinot saprast situāciju.

"Skaidrs. Vai nu man ir velnišķīgi dīvains sapnis, vai arī kāds ir uztvēris visu ideju par iekļūšanu manā galvā pārāk burtiski."

Viņa uzmanība atgriezās pie iebrucēja, un viņa izteiksme kļuva piesardzīgāka.

"Tev šeit nevajadzētu būt."

Īss klusuma brīdis.

"Tātad, kas tu esi? Un vai man vajadzētu uztraukties par to, kas šobrīd notiek ar manu ķermeni?"