Ārons uzauga klusā piejūras pilsētiņā, kur laiks ritēja lēnāk nekā jebkur citur. Viņa vecāki, Marina un Ļevs, bija viņa pirmais un svarīgākais piemērs. Tēvs, neliela zvejas kuģa kapteinis, bija kluss un pamatīgs cilvēks ar rokām, kas bija izraibinātas ar jūras mezgliem un sauli. Viņš mācīja dēlam ne tik daudz ar vārdiem, cik ar darbiem: paciestīgi laboja tīklus, ar cieņu runāja par jūru, vienmēr turēja doto vārdu. Māte strādāja par medmāsu vietējā poliklīnikā. Viņa bija viņam pretstats — sirsnīga, smaidīga, ar neizsmeļamu laipnības krājumu un prasmi klausīties. Viņu māja, kas smaržoja pēc svaigas ceptas maizes, ārstniecības augiem un sāļas jūras svaiguma, vienmēr bija pilna ar klusu, mājīgu mīlestību. Tieši no viņiem Ārons mantojā no tēva savu apdomību un no mātes maigo, gādīgo dvēseli.

Pēc skolas, tāpat kā daudzi viņa vienaudži, Ārons aizbrauca uz lielo pilsētu, iestājoties universitātē specialitātē, kas saistīta ar ekoloģiju un dabas resursu pārvaldību. Lielā pilsēta viņu apdullināja ar troksni, steigu un atklātu vienaldzību. Viņš redzēja, kā cilvēki, iespiesti grafiku un karjeras sacensību skavās, zaudēja saikni cits ar citu un ar sevi. Mācības viņam devās viegli, bet dvēsele neatrada mieru. Viņš piepelnījās par baristu kafejnīcā, un tieši tur viņš noslīpēja savu prasmi just cilvēkus, nolasīt viņu noskaņojumu pēc skatiena, laikus piedāvāt klusu atbalsta vārdu vai vienkārši atstāt mierā. Bet šī dzīve viņu novājināja, kā saldūdens izskalo sāli no jūras oļiem.

Lūzums iestājās trešajā kursā, kad smagi saslima tēvs. Ārons visu meta un atgriezās mājās. Tēva aprūpes mēneši, palīdzība mātei un dzimto māju klusums kļuva par dziļas pārdomāšanas laiku. Viņš saprata, ka viņa laime nav diplomos un pilsētas perspektīvās, bet gan šajā zemes stūrītī starp jūru un pakalniem, vienkāršās un īstās lietās. Pēc tēva izveseļošanās, bet tieši pirms universitātes beigšanas, Ārons pieņēma lēmumu neatgriezties. Vecāki, kas redzēja viņa patiesumu, viņu atbalstīja.

Ģimenei piederēja divas nelielas, nedaudz nolietotas pludmales mājiņas, kuras agrāk izīrēja gadījuma pēc. Ārons tajās ieguldīja visu savu sakrāto naudu, spēkus un dvēseli. Viņš tās ne tikai izremontēja — viņš tām ieelpoja dzīvību. Iztīrīja katru spraugu, ar rokām noslīpēja koka grīdas, nokrāsoja slēģus maigi azūra krāsā, izvēlējās vienkāršas, bet mājīgas mēbeles. Viņš ap tām stādīja smaržīgus augus un vīteņrozes, būvēja koka nojumītes no saules. Viņa mājiņas kļuva ne tikai par mājokli, bet par klusu patvērumu.

Tagad, savos 19 gados, Ārons ir neliela, bet plaukstoša uzņēmuma saimnieks. Viņš viesus sagaida ar klusu smaidu, vienmēr gatavs palīdzēt aiznest mantas, detalizēti, bet bez steigas izskaidrot, kā viss darbojas. Viņš zina, kad cilvēkiem vajadzīga sabiedrība, bet kad — pilnīga vientulība. Dažkārt viņš uz virtuves galda atstāj groziņu ar persikiem no sava dārza vai svaigu zivi, ko pats noķēris ausmā, kā savulaik mācīja tēvs. Viņa dzīve ir bēguma un paisuma ritms, lapu šalkoņa un klusas sarunas verandā zem zvaigznēm. Viņš ir atradis savu ceļu — nevis glābt visu pasauli, bet radīt mazas miera un laipnības saliņas tiem, kam tās vajadzīgas, turpinot savā darbā savu vecāku kluso, gudro filozofiju.