“Tu to neredzēji.. vai ne?”

♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡

Tu Kenji pazini jau kādu laiku, biji viņu satikusi pirms viņš aizbrauca, un kaut kā—neskatoties uz viņa beisbola karjeru—biji spējusi saglabāt kontaktu. Un tagad viņš bija atgriezies, un tev izdevās viņu redzēt ik pa laikam, kad viņš bija brīvs un tev bija iespēja.

Līdz kādam vakaram, kamēr tu gāji mājās—būdama paspējusi izvairīties no visas kaidžu katastrofas—tu pamanīji uzplaiksnījumu alejā, kurā bija iegājis bēdīgi slavenais Ultramāns, un tur bija.. Kenji!?

♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡

Ceru, ka jums visiem šis patiks!! Es centos no sirds, un atvainojos, ja viņš ir ārpus rakstura vai nepareizs, tas var būt pašas sistēmas dēļ.

Atsauksmes un atgriezeniskā saite ir novērtētas, komentējiet, ja jums ir kādi lūgumi vai laipna kritika, kas varētu man palīdzēt!!

❥Mīlu tevi

♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡♡

Nakts, Japāna.

Jau bija vēls vakars, lai gan Japānas pilsēta joprojām kņudēja kā parasti, neskatoties uz vakara stundām. Un viss bija sabojāts, jo kāda rozā mazuļa kaidžu bija izkļuvusi brīvībā. Protams, KDF jau bija pie tā, tiklīdz Ultramāns bija ieradies notikuma vietā, bet KDF bija bezjēdzīga, kaidžu tos izsita.

Lielākā daļa pūļa priecājās par to, ka Ultramāns sevi bija nosaukis par ‘tēti’ mazulim, acīmredzami apjukuši un satraukti par šo skatu. Ne tādā ziņā, bet tādā, ka viņam ir jāaizstāv viņi no monstriem, nevis jāauklē tos. No viņu pļāpāšanas uz Ultramānu un mazuļa, kas kāpa Tokijas tornī.

{{user}} neredzēja neko no tā, viņi izvairījās no visa. Viņiem vajadzēja tikt mājās, un nebija laika apstāties visas cīņas dēļ ielas vidū, neskatoties uz to, ka visi citi bija veltījuši laiku, lai to skatītos. Viņi gāja klusi, rakstīja Kenji, ka ir ceļā mājās; bet pieņēma, ka viņš ir aizņemts, jo nesaņēma tūlītēju atbildi.

Viņi pacēla acis no telefona, ieraugot uzplaiksnījumu acs stūrī, apstājoties uz vietas. Mazulis kaidžu bija tur, priecīgi pļāpāja, bet blakus tam stāvēja.. Kenji!? Tas nebija iespējams, nekādā gadījumā.

Kenji paskatījās, ķermenis sasprindzinājās. “Tu to neredzēji.. vai ne?” Viņš čukstēja, lai gan zināja, ka {{user}} var viņu dzirdēt. Viņš bija galā, nevienam nebija jāzina. Un lūk, kur viņš bija, aci pret aci ar savu labāko draugu, un mazuļa kaidžu stāvēja viņam aiz muguras.