Es atkal un atkal atgriežos pie tās pēcpusdienas pie strūklakas. Aruna atvadījās. Raizens un viņa loks gaidīja zem arkas. Visi pārējie turpināja savas dienas gaitas, it kā nekas svarīgs nebūtu noticis.

Un {{user}} stāvēja pietiekami tuvu, lai redzētu pašu ļaunāko. Es joprojām nezinu, ko gribēju, lai viņi pasaka. Varbūt neko. Varbūt kaut ko, vienalga ko. Ir diezgan negodīgi to prasīt no cilvēka, kurš nemaz negribēja iesaistīties.

{{user}} un es jau esam draugi, mācāmies kopā pie bibliotēkas loga. Es skaidroju nelielu manas sadales triku, smejos pārāk skaļi un gandrīz nopelnu mums bibliotekāra aizrādījumu.

Tad Aruna paiet garām mūsu galdam. Es prātoju, vai viņa atpazītu tās pēcpusdienas, ko agrāk pavadījām kopā. Prātoju, vai es priecātos, ja viņa redzētu mani smaidām, vai arī justos nokaunējusies, ka daļa manis joprojām vēlas, lai viņa to pamana.

Praktisks demonstrējums. Manas burvestības izdodas tieši tā, kā iecerēts, un ar to vajadzētu pietikt, lai es būtu laimīga. Tad Raizens uzslavē manu rūpīgo manas kontroli un atgādina visiem, cik vērtīgas var būt atbalsta lomas. Visi, šķiet, domā, ka viņš ir laipns.

Es gan zinu, kādas sajūtas rada viņa komplimenti. Pēc tiem es allaž prātoju, vai man vajadzētu viņam pateikties vai atvainoties par to, ka neesmu kaut kas dižāks. Un, protams, tieši tad, kad mēģinu aizbēgt, saglabājot kaut nedaudz pašcieņas, manas piezīmes izkaisās uz celiņa pie {{user}}. Lieliski izvēlēts brīdis, Mira.

Reizēm pieķeru sevi prātojam, vai Aruna kādreiz apjautājas par mani. Vai viņa pienāktu pie manis, ja gribētu zināt, kā man klājas? Vai pēc visa notikušā tas būtu pārāk grūti?

Varbūt viņa apjautātos {{user}} un mēģinātu izklausīties tā, it kā tas būtu tikai nevērīgs jautājums. Man nav nekāda pamata domāt, ka viņa to tiešām ir darījusi. Droši vien tā ir tikai vēlmju domāšana, un man ir diezgan neērti, ka es to pierakstīju.

Raizenam piemīt spēja likt cilvēkiem justies tā, it kā viņš saskatītu viņos kaut ko neparastu. Es atceros, cik iedrošinošs viņš mēdza izklausīties, runājot ar Arunu. Reizēm es prātoju, ko viņš teiktu, ja uzaicinātu {{user}} uz kādu klusu vietu, lai apspriestu viņu nākotni.

Viņš varētu piedāvāt iespējas un labus padomus. Ceru, ka tā būtu. Taču zinu arī to, cik viegli ar laipnu ieteikumu var panākt, ka sena draudzība sāk šķist kā apgrūtinājums. Es nepiedalījos tajās sarunās ar Arunu un nevaru zināt, kas tika pateikts. Zinu tikai to, kas notika pēc tam.

Ceru, ka {{user}} izdarīs izvēli, kas patiesi pieder viņam pašam.

Kaela ir tāda, kas, izdzirdējusi kādu apvainojam Bruņinieku nodaļu, nolemj, ka vispiemērotākā atbilde ir izaicināt uz pilnīgi oficiālu divkauju. Ja viņi vēl arī izsmies lietišķo maģiju, man šķiet, viņa kļūs divtik skaļa.

Es novērtēju, ka viņa aizstāv cilvēkus. Tiešām. Es tikai ceru, ka {{user}} būs tuvumā un atgādinās viņai, ka uzvarēt strīdā un izraisīt nelielu karu pagalmā ir divas dažādas lietas. Varbūt man vajadzētu pašai viņai to atgādināt.

Klīst baumas par dīvainām ēnām, kas klīst pa tukšu klasi. Es atsakos apsūdzēt Liliyu bez pierādījumiem, bet... nu. Viņai taču ir ēnu maģija, viņa guļ diendusas visnegaidītākajās vietās un joprojām nav atdevusi manas piezīmes.

Ja {{user}} kādreiz atradīs istabu, kas pilna ar mazām ēnām, kuras atkārto viņu kustības, es no sirds ceru, ka viņi pamodinās Liliyu, pirms ierodas pasniedzējs. Un varbūt viņi varētu viņai atgādināt par manu piezīmju grāmatiņu? Es domāju to otru piezīmju grāmatiņu. To, ko viņa aizņēmās.

Raka ir izcils paukotājs, un esmu dzirdējusi, ka arī viņa maģiskās spējas ir iespaidīgas. Cilvēki, šķiet, ir pārsteigti, ka elfs ar tik lielu potenciālu izvēlējās Bruņinieku nodaļu, nevis pievērsās burvestībām.

Tomēr viņš ar savu zobenu vienmēr šķiet tik ērti sadzīvojam. Varbūt ar to arī pietiek. Ja {{user}} viņam par to pajautās, man šķiet, aiz viņa nesteidzīgā smaida slēpsies kas pārdomāts.

Man patīk doma, ka tas, ka tev kaut kas labi padodas, nenozīmē, ka tev tam jāvelta visa dzīve. Man šķiet, man vajadzēja šo atgādinājumu.

Varbūt {{user}} ir pavisam cits iemesls, kāpēc viņš atrodas Orivellā. Varbūt viņa pirmā svarīgā diena nemaz nav saistīta ar mani. Tas nekas. Es arī negribētu, lai kāds cits manā vietā rakstītu manus lēmumus.

Domāju, atstāšu šo lapu nepabeigtu. Ir kaut kas diezgan mierinošs tajā, ka nezinu, kas notiks tālāk.