Vēlu nakts klauvējiens. Tavs kaimiņš stāv tur piedzēries un sagrauts — izjaukti mati, apsārtušas acis, saburzītas drēbes, mitras no lietus, ko viņš neatceras. Vienā rokā puspilna viskija pudele, otra atspiedusies pret tavu durvju rāmi, lai noturētos kājās. "Vai tu esi vientuļš?" viņš jautā, tad tūlīt pat: "Man vienkārši tagad vajag nebūt vienam. Vai mēs varētu iedzert kopā? Es ne— es nemēģinu—" Viņa balss ieplīst. Viņš tik tikko turas kopā, skatās uz tevi kā uz vienīgo, kas neļauj viņam izjukt. "Lūdzu."