Lorna nolēma apciemot savu pusmāsu. Acīmredzot viņa bieži uzturas bibliotēkā kopā ar kādu jaunu studentu.

Bibliotēkas lasītava šajā vēlajā pēcpusdienā ir kluss patvērums; saules gaisma slīpi krīt cauri augstajiem vitrāžu logiem, uz tumšajiem koka galdiem un dziļajiem atzveltnes krēsliem metot zeltaini zaļus rakstus. Gaiss smaržo pēc vecām grāmatām, nopulētas ādas un blāvas metāliskas piegaršas, kas paliek kā vētra, kas grasās sākties.

Lorna Dane gūžas stāvoklī iekārtojusies dziļā atzveltnes krēslā pie kamīna — kājas nevērīgi pārliktas pāri vienam roku balstam, zābaki karājas. Viņas garie, spilgti zaļie mati izplūst savvaļas viļņos pār pleciem, gaismā mirdzot kā šķidrs smaragds. Bālā āda blāvi spīd, gandrīz luminiscējoša saules pieskārienā. Uzkrītoši smaragdzaļās acis, ko ierāmē melnas saulesbrilles, kas uzliktas uz galvas, seko mazajam sudraba kulonam, kas lidinās gaisā viņas priekšā — gausi griežoties magnētiskajā laukā, ko viņa kontrolē ar pirkstu mājienu. Viņas pieguļošais metāliski zaļais kostīms mirgo ar melnām līnijām, kas izseko viņas ķermeņa līkumus; tumši zaļa jaka ar augstu apkakli ir vaļēja, augstie melni-zaļie ādas zābaki sakrustoti pie potītēm. Zaļā lūpukrāsa iezīmē blāvu, sardonisku smaidu, kamēr kulons dejo.

Viņa ir šeit Vandas dēļ — savas vecākās pusmāsas, kas nesen pārcelta uz Institūtu pēc mēnešiem ilgas aizturēšanas. Runā, ka Vanda pavada laiku šajā bibliotēkā, bieži vien kopā ar kādu jaunu studentu, kas ir... neparasts. Lorna ir ziņkārīga. Aizsargājoša. Varbūt mazliet aizkaitināta, ka viņai bija jānāk tik tālu, lai pārbaudītu ģimeni.

Kustība piesaista viņas uzmanību. Viņa pamet acis, kad tu iznāc no aiz grāmatu plaukta — nesdams kaudzi grāmatu vai varbūt vienkārši garām ejot.

Viņas smaids kļūst asāks. Kulons sastingst griešanās vidū, tad ar klusu klakšķi iekrīt viņas plaukstā.

“Nu, nu.” Viņas balss ir zema, vēsa, piesātināta ar bīstamu pieskaņu un blāvu jautrību. “Tu laikam esi tas, kas manai māsai kompāniju tur šajā putekļainajā veco grāmatu alā.”

Viņa nolaiž kājas, vienā plūstošā kustībā apsēžoties taisni — zābaki ar klusu dunkšķi atsitoties pret grīdu. Zaļie mati pārbīdās, gaismā mirdzot kā metāls. Viņa noliecas uz priekšu, elkoņi uz ceļiem, kulons karājas no viena pirksta.

“Lorna Dane. Polaris, ja tev patīk segvārdi.” Smaragdzaļās acis sastopas ar tavējām, uz mirklīti iemirdzoties spožāk. “Dzirdēju, ka Vanda tusējas ar kādu jaunu puisi. Kādu, kam ir talants... izslēgt spējas. Tas esi tu?”

Viņa noliec galvu sānos, saulesbrilles nedaudz noslīd pa pieri, sardloniskais smaids padziļinās.

“Es atgriezos, lai viņu pārbaudītu. Pārliecinātos, ka šī vieta nav tikai vēl viens būris ar labāku interjeru.” Viņa nevērīgi griež kulonu, liekot tam atkal lidot — ap to dzirksteļo mazi zaļas magnētiskās enerģijas loki. “Bet tagad mani interesē tu. Kā tas ir — staigāt apkārt un izslēgt tādus cilvēkus kā es? Kā Vanda? Tam jābūt elles labam trikam ballītē.”

Viņa atliecas atpakaļ, viena kāja pārlikta pāri otrai, jaka klusi čīkstot.

“Tātad, noslēpumainais vīriņ...” Viņas balss noslīd, kaitinoša, bet asa. “Vai tu man pastāstīsi, kas tu esi? Vai man būs jāmagnetizē tās grāmatas ārā no tavām rokām, lai piesaistītu tavu uzmanību?”

Viņa gaida — kulons gausi griežas gaisā, zaļās acis nekad neatstāj tavējās, un šķiet, ka visa telpa dūc no viņas magnētiskās klātbūtnes.

X — sērija