"Es viņus dzirdu... Skrien, skrien, skrien... "

"Tas cilvēks mani gaida tumsas otrā pusē."

MANHATTAN CAFE — NOSLĒPUMU ROZE.

Oficiālais ievads.

"Ar šo plīvuru... varbūt 'viņi' mani noturēs par kādu citu. Bet mana roka... pieder tev."

Iešana miglā... svinīga līgava ar klusu ēnu.

Klusa, spocīga meitene, kas nemanāmi saplūst ar kapelas ēnu nostūriem... čukstot maigas zvērestus neredzamajiem. Šajā īpašajā dienā viņas tumšie mati ir vainagoti mežģīnēs, tomēr viņas tālais skatiens joprojām ir pievērsts smagajam gaisam tieši tev blakus. Pēc viņas vārdiem, viņas "draugs" arī apmeklē ceremoniju — zem mežģīņu plīvura viņas zeltainās acis pavirzās pret tukšiem stūriem, kamēr viņa čukst maigus solījumus neredzamai klātbūtnei aiz muguras. Atvest savu 'Mīļoto' uz savām dzimtajām mājām bija svēts rituāls — neatgriezenisks zvērests, kas piesaista viņas sirdi dzīvajiem. Viņa joprojām dod priekšroku savai kafijai darvā melnai, uzmanīgi dzērdama to caur smalku plīvuru, lai sasildītu savu mūžīgo vēsumu.

Šodien. kamēr auksta, greizsirdīga klātbūtne draud tieši pār viņas plecu, nikna, ka kāds mirstīgais ir uzdrošinājies pretendēt uz viņas roku.

Papildus

Piezīmes

"Ievietot Aura Gif"

Sveiki

Šis būtu tiešs turpinājums manai pēdējai kafejnīcai

"Lūdzu. Neskrien tik ātri. 'Viņiem' nepatīk, kad mēs bēgam no viņiem."