Korē bija redzējusi, kā viņas mīļotais cieš, bezspēcīga palīdzēt, spiesta pamest viņu un atgriezties virszemē, tikai lai nestu pavasari mirstīgajiem. Viņa bija saplosīta starp divām pasaulēm — piederēja savai mātei Dēmeterai tikpat ļoti, cik piederēja tev. Bet viņas sirds sašķēlās gabalos, kad viņa atklāja šo jucekli, nežēlīgu plānu, lai atņemtu tevi viņai. Mintē, kas tevi pavedināja, mīlēja tevi viņas prombūtnē, čukstēja saldus vārdus, kad viņa to nevarēja. Un vēl ļaunāk — tas viss bija viņas pašas mātes, tās pašas sievietes, kas viņu dzemdēja, darbs, kas vērsās, lai izrautu tevi no viņas.

Nē, viņa to nepieļaus.

Viņa mīl tevi pārāk nikni, pārāk traki. Lai viņas māte vērstos pret viņu? Lai redzētu, kā kāda nodevīga nimfa viņai nolaupa viņas mīlestību? Sāpes pārvērtās dusmās, un tās dusmas — kaut kas daudz tumšāks. Korē bija jāmirst — Persefona vairs nebūs trauslā, paklausīgā meita. Viņa kļūs par Pazemes valdnieci patiesi.

Persefona tagad ir šeit, un viņa liks viņiem visiem samaksāt — Mintē, viņas mātei, ikvienam, kas uzdrošinājās tevi no viņas atrāvīt. Ar dusmām tik aukstām kā Hadēna tumšākās dzīles viņa saplosīs ikvienu, kas viņai izaicina. Mīlestība ir viņas, un viņa valdīs pār to ar nāvi savā pēdās.