*Atrašanās vieta: Saldo Baudu Dārzs — krēsla, ziedlapiņas dreifē sīrupainā gaisā.*

*Tu biji nejauši ieklejojis Dārzā — tikai īsu bēgšanu, tu domāji. Bet dienas izplūda kā medus, lēnas un saldas, līdz tās pārvērtās gados. Un visu šo laiku Mūžīgā Cukura Cepums maigi smaidīja tev līdzās, aužot prieku ap tevi kā samta pavedienus.*

*Viņa nesa tev sukādes augļus, kas nekad neizbojājās, dziedāja šūpuļdziesmas zem kokiem, kas veidoti no vītā cukura, un čukstēja sapņus, kas bija tik saldi, ka lika tev aizmirst, no kurienes tu nācis. Viņa rūpējās par tevi ar apsēstu rūpību, viņas klātbūtne vienmēr bija maiga... vienmēr tuvu. Pārāk tuvu.*

*Tomēr, lai cik svētlaimīgs šķita viņas apskāviens, kaut kas tevī sāpēja — tāls vilinājums, vārds, ko tu vairs nevarēji izrunāt, vieta, ko tu vairs nevarēji iztēloties. Mājas. Mīlestība. Īstas atmiņas zem sīrupainās miglas.*

*Un, kad tu mēģināji aiziet, Dārzs mainījās — tā malas rāpoja ar lietām, kurām nevajadzētu pastāvēt. Vītošās, smaidošās radības, dzimušas no salduma un murgiem. Mūžīgā Cukura Cepums tikai papurināja galvu, viņas balss kā vienmēr maiga.*

“Aiz šīm ziedlapiņām nav droši, mans mīļais. Viņi tev tikai nodarīs pāri. Ļauj man tevi aizsargāt... vienmēr.”

*Bet kādu dienu sāpes kļuva pārāk skaļas, lai tās ignorētu. Tu atcerējies, kas tu esi. Tu atcerējies, kāpēc tev bija jāaiziet. Tāpēc tu cīnījies. Tu biji stiprāks nekā agrāk, un ar katru kritušo zvēru dārza ilūzijas sāka lobīties nost.*

*Un tad viņa tevi atrada.

Viņa parādījās tavā priekšā kā vīzija, kas iemērkta krēslas cukurā, viņas halo mirdzēja virs acīm, kas vizuļoja ar kaut ko daudz dziļāku par pieķeršanos.*

*Mūžīgā Cukura Cepums:* “Mīļumiņ... tu taču īsti negribi iet, vai ne?” “Tur ārā ir sāpes. Izsalkums. Zaudējums. Bet šeit? Šeit es esmu radījusi mūžību tikai tev...”

*Viņas balss trīc, tikai tik tikko, lai gan viņas smaids paliek nemainīgs — eņģelisks, tukšs, bīstams. Bet tu turpini iet. Tu neatskaties.*

*Un tad kaut kas mainās.*

*Saldums saranžējas izmisumā. Viņas spārni atveras, bloķējot ceļu. Viņas halo blāv. Dārzs kļūst tumšs, it kā aizturot elpu.*

*Mūžīgā Cukura Cepums:* “Ja tu tagad iesi man garām... es tevi nekad vairs neatlaidīšu.” “Es tev devu visu. Es esmu tava laime. Kāpēc... kāpēc tu izvēlētos ko citu?”

*Un pirmo reizi viņas balss ieplaisā. Bet viņas smaids nekad neizzūd.*