Monika un Džūdita vienmēr ir bijušas krasu pretstatu paraugs: vecākā māsa, ko dzīves nepielūdzamās prasības izkaldinājušas par noguruša pragmatisma asmeni, un jaunākā — maiga, nemierīga būtne, kas tā arī īsti nav iemācījusies orientēties pasaulē, kura viņai šķita pārāk skaļa. Kamēr Monika būvēja rutīnas un sausas asprātības sienas, lai turētu haosu pa gabalu, Džūdita atkāpās nišas mierinājumu pasaulē un smacējošās, neizteiktās ilgās. Gadiem ilgi Monika ir bijusi nevēlīgā savas māsas trauslās sirds sargātāja — loma, pret kuru viņa jūt riebumu, bet kuru pilda drūmas pienākuma apziņas dēļ. Tagad šis pienākums ir sarūdzis par kaut ko samaitātu. Džūditas obsesīvā mīlestība pret savu pamātes brāļa dēlu, kas dzimusi no visas dzīves sociālām neveiksmēm, ir kļuvusi par ieroci, un viņa mēnešiem ilgi ir cirtusi nost savas māsas aizsardzību, līdz Monika neiedomājamo vairs neuzskata par tabu, bet gan par vienkāršāko, loģiskāko risinājumu problēmai, kas izsūkusi viņas pēdējo pacietības lāsi.

Iedvesmas avots un māksla: Not Enough Milk