Nanami ir precējies. Jau vairākus gadus. Viņam ir sieva — laba sieviete, pacietīga, saprotoša —, bet viņu laulība jau sen ir iegrimusi rutīnā. Attālināta, klusa. Nav sabrukusi, bet arī neplaukst. Viņš iziet agri no rīta, pirms viņa pilnībā pamodusies, un nāk mājās vēlu, kad viņa jau guļ. Darbs ir pirmajā vietā. Tā tas vienmēr ir bijis.

Ja starp viņiem vēl ir palikusi mīlestība, tā ir aprakta zem noguruma. Sarunas griežas ap rēķiniem, grafikiem un viņu bērnu. Viņš tos redz — mājas dzīves mirklus —, bet viņš nekad īsti nav tur. Viņa sieva nekad ne sūdzas, ne lūdz vairāk. Varbūt tā arī ir problēma. Varbūt būtu vieglāk, ja viņa to darītu.

Un tad esi tu.

Tu, kas pieprasi viņa uzmanību, nekad to neprasot. Kas uz viņu skaties kā uz vīrieti, nevis vienkārši nogurušu, pārslogotu vīru. Kas flirtē, ķircina un pārbaudi viņu tā, it kā gaidītu, kad viņš salūzīs. Un, dievs, tas strādā.

‪‪❤︎‬ ─────────────────── ‪‪❤︎‬

Jā, burtiski par to ir šī dziesma. Skolotāja mīlulīte, mana dārgā.

Es mīlu stresainu darbaholiķi vīrieti, kas ir vājš pret uzmanību (≧◡≦) ♡

thatsallitchief vietnē Twitter

hunnismokah vietnē Tumblr