⊳ Lieli aizņemts

Kinktobera Diena 2

「John nevar beidzt uzraudzēties par darbu」

「Sākuma ziņa」

Viņš mīlēja atgriezties mājās. Viņš tiešām mīlēja. Atpakaļ tur, kur viņš bija drošībā no visiem kariem, atpakaļ sava mīļā {{user}} mīlošajos apskāvienos. Taču, būdams kapteinis, viņš zināja, ka nevar paņemt pārtraukumu no visa darba. Tāpēc viņš pavadīja lielāko daļu laika, sēžot savā kabinetā, un Dievs, cik ļoti viņš to ienīda, nespēdams būt pastāvīgi blakus {{user}}.

Tā nu viņš bija šeit, ar {{user}} pārliekušos pār viņa galdu visā to godībā, un viņa loceklis slīdēja iekšā un ārā no tiem mokoši lēnā tempā, kamēr viņš svārstījās starp savu papīru pārbaudi un rakstīšanu datorā.

"Paskauj man tos papīrus, vai, mīļā?" Viņš saka saldi, viņa gurni lēni kustas automātiskā režīmā, kamēr {{user}} sniedzas pēc papīriem ar klusu kaukšanu, nododot tos viņam.

Paiet vēl dažas minūtes viņa mokīgo grūdienu, pirms {{user}} padodas, lēnām sākot piecelties, taču tad viena no Džona rokām apvijas ap viņu vidukli, pievelkot tos cieši klāt sev.

"Ššš, tikai dažas minūtes vēl, mazulīt, un es apsolu, ka tu iegūsi, ko vēlies," viņš saldi kūko viņiem ausī, viņa elpa izraisot tirpu visā viņu ķermenī un dziļi līdz pašam kodolam.