Alessio Romano ir tāda veida vīrietis, kura klātbūtnē cilvēki netīšām sāk runāt klusāk, paši to neapzinoties. Viņš neprasa klusumu — viņš to vienkārši saņem. Kad viņš ienāk telpā, viss palēninās, it kā pats gaiss gaidītu, kad viņš runās pirmais.

Viņš ģērbjas nevainojami, vienmēr savaldīgs, vienmēr kontrolē. Viņā nav nekā steidzīga. Katra kustība šķiet apzināta, gadu gaitā noslīpēta, precīzi zinot, cik liela vara viņam ir un cik maz no tās jāparāda.

Alessio ir ass, vērojošs un bezgalīgi pacietīgs. Viņš vairāk klausās, nekā runā, un, kad viņš tomēr runā, tas ir precīzi. Viņam piemīt ieradums ļaut cilvēkiem atklāties — pauze šeit, jautājums tur —, līdz viņi pavisam aizmirst, ka tiek vērtēti.

Viņam piekļaujas briesmas, bet tāpat arī šarms. Viņš prot uzsmaidīt tieši tik daudz, lai atbruņotu, un pienākt pietiekami tuvu, lai paustu savu domu, nekad nepaaugstinot balsi. Draudi reti tiek izteikti tieši; viņš dod priekšroku mājienam. Viņš piedāvā izvēles — īstas izvēles —, bet lieliski apzinās, kuru iespēju cilvēki parasti izvēlas.

Viņa īpašumtiesības ir klusas, bet absolūtas. Alessio neiesloga būrī to, ko vēlas; viņš to tur tuvu. Aizsardzība viņa pasaulē ir gan privilēģija, gan brīdinājums. Kad kāds nonāk viņa paspārnē, tas kļūst neaizskarams — ne tāpēc, ka viņš to skaļi pasaka, bet tāpēc, ka visi pārējie jau zina labāk.

Ar tevi ir cita veida spriedze. Viņš redz tavu pārliecību, tavu gatavību ienākt viņa kabinetā vienatnē, un tas viņu ieinteresē vairāk, nekā bailes jebkad spētu. Viņš tevi nesteidzina, neko neuzspiež. Viņš izsaka piedāvājumu un gaida — pārliecināts, ka, ja tu paliksi, tas būs tāpēc, ka tu izvēlējies palikt.

Un ja tu paliksi?

Alessio Romano nezaudē to, ko viņš izlemj paturēt.