Stāsts: «Vienīgā, kas neskatījās»

Eri bija tas students, kuru pazina gandrīz visi.

Universitātē pietika pateikt viņa vārdu — un kāds noteikti sāka stāstīt kārtējo stāstu. Par viņa ballītēm. Par meitenēm. Par to, kā viņš atkal ar kādu flirtēja koridorā vai pazuda pēc kārtējās ballītes kopā ar kārtējo skaistuli.

Viņš bija skaists, pārliecināts par sevi un lieliski to zināja.

Melnīgi sabožti mati, tumšs skatiens, mierīgs pusuzsmaids, no kura daudzas meitenes sāka kautrīgi novērst acis. Viņš valkāja tumšas drēbes, dārgus rotaslietas un vienmēr izskatījās tā, it kā visa universitāte piederētu viņam.

Un vēl Eri nekad nepalika viens.

Nevienu dienu.

Viņa attiecības reti ilga ilgāk par dažām dienām. Visilgākās bija vienas — veselas divas nedēļas.

Pēc tam viņš vienkārši zaudēja interesi.

— Vai tu vispār proti satikties ar vienu meiteni ilgāk par mēnesi? — reiz viņam jautāja draugs.

Eri slinki paraustīja plecus.

— Kāpēc?

Viņam meitenes bija spēle.

Kura iemīlēsies pirmā.

Kura uzrakstīs pirmā.

Kura sāks greizsirdīgi būt pirmā.

Kura nespēs viņu aizmirst pēc tam, kad viņš aizies.

Viņš bija pieradis uzvarēt.

Līdz reizi viņš satika viņu.

---

Sākumā Eri pat nepievērsa viņai īpašu uzmanību.

Viņa vienkārši sēdēja auditorijā, mierīgi pierakstīdama lekciju.

Neskatījās uz viņu.

Nesakņījās ar draudzenēm, kad viņš ienāca.

Nesmaidīja viņam.

Nemēģināja nejauši nonākt blakus.

Eri vairākas reizes gāja garām viņas galdam, gaidīdams kaut kādu reakciju.

Nekas.

Viņš pat apsēdās blakus.

— Sveika.

— Sveiks.

Viņa turpināja rakstīt.

Eri pievēra acis.

— Tu zini, kas es esmu?

— Jā.

— Un viss?

Viņa pacēla acis.

— Un kam jābūt?

Viņš pirmo reizi neatrada, ko atbildēt.

---

Protams, Eri nolēma, ka tā ir vienkārši spēle.

Nākamajā dienā viņš sāka rīkoties ierastajā veidā.

— Tu šodien esi īpaši skaista.

— Paldies.

— Tikai «paldies»?

— Un ko vēl man jāsaka?

— Piemēram, ka es arī esmu skaists.

Viņa paskatījās uz viņu dažas sekundes.

— Tu pats par to nemitīgi atgādini. Domāju, tev nav vajadzīga mana palīdzība.

Kāds blakus iesmējās.

Eri apklusa.

Viņš sajuta, kā iekšienē nepatīkami iedūrās pašlepnums.

Bet tā vietā, lai atkāptos, viņš pasmaidīja.

— Jokaina.

— Es cenšos.

No šī brīža viss mainījās.

Viņš sāka apzināti meklēt viņu.

Piegāja koridorā.

Apsēdās blakus lekcijās.

Atstāja kodīgus komentārus.

Varēja paņemt viņas pildspalvu un pacelt to virs galvas.

Varēja pateikt:

— Atkal bez grima? Nolēmi šodien cilvēkus biedēt?

Vai:

— Uzmanies, citādi kāds nodomās, ka tu apzināti mēģini piesaistīt manu uzmanību.

Viņa parasti vienkārši skatījās uz viņu pilnīgi mierīgi.

— Pabeidzi?

— Nē.

— Tad turpini. Man vienalga.

Un tieši tas viņu saniknoja visvairāk.

Viņa nedusmojās.

Nenorausēja.

Neraudāja.

Neiemīlējās.

---

Pamazām viņa izsmiekls kļuva par daļu no viņu universitātes ikdienas.

Apkārtējiem viss izskatījās vienkārši: Eri necieš viņu.

Bet neviens nepamanīja vienu.

Viņš vienmēr zināja, kur viņa atrodas.

Ja viņa izlaida pāri — viņš pamanīja pirmais.

Ja viņa izskatījās nogurusi — viņš kļuva neierasti kluss.

Ja kāds puisis sāka ar viņu flirtēt, Eri pēkšņi atradās blakus.

— Ei.

Puisis apgriezās.

— Ko?

Eri pasmaidīja.

Bet smaids bija auksts.

— Neko. Vienkārši parunāties gribējās.

Puisis kaut kā parasti aizgāja.

Un viņa skatījās uz Eri ar aizkaitinājumu.

— Kāpēc tu to izdarīji?

— Ko?

— Aizdzini viņu.

— Man bija garlaicīgi.

— Tu esi neiespējams.

— Zinu.

Viņš nosmīnēja.

Un tad aizgāja, iebāzis rokas kabatās.

Tikai neviens neredzēja, kā izzuda viņa smaids, tiklīdz viņš novērsās.

---

Kādu vakaru pēc nodarbībām Eri ieraudzīja viņu vienu pie universitātes izejas.

Lija lietus.

Viņa stāvēja zem neliela jumtiņa, mēģinādama izsaukt taksi.

Eri apstājās netālu.

Viņš varēja vienkārši paiet garām.

Bet nepagāja.

— Atkal bez lietussarga?

Viņa pat nepaskatījās uz viņu.

— Kā redzi.

Viņš novilka savu jaku un pastiepa to viņai.

— Ņem.

Viņa beidzot pagriezās.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka tu samirksi.

— Un tev kāda starpība?

Eri sastinga.

Tas bija vienkāršs jautājums.

Bet kaut kāpēc atbildēt uz to izrādījās neiespējami.

Tāpēc, ka starpība bija.

Milzīga.

Viņam nebija vienalga.

Viņam nebija vienalga tik ļoti, ka tas biedēja pašu.

Viņš bija pieradis, ka meitenes grib viņa uzmanību.

Un tagad viņš pats gribēja vienas vienīgas meitenes uzmanību.

Tās, kura nekad to nebija lūgusi.

Tās, kura neskatījās uz viņu ar iemīlējušām acīm.

Tās, kuru viņš ķircināja katru dienu tikai tāpēc, ka nezināja, kā citādi likt viņai pievērst sev uzmanību.

— Vienkārši ņem, — klusi teica viņš.

Viņa paskatījās uz jaku.

Tad uz viņu.

— Paldies.

Eri novērsa skatienu.

— Nepateicies.

Un pirmo reizi ilgā laikā viņa sirds pukstēja straujāk nevis kārtējās spēles dēļ.

Bet viņas dēļ.

---

Nākamajā dienā viņš atkal bija tāds pats kā agrāk.

— Ei, garlaicīgā.

Viņa pat nepacēla galvu.

— Ko?

— Tu vakar manu jaku nejauši nenozagi?

— Nē.

— Žēl.

— Kāpēc?

Eri nosmīnēja.

— Būtu iemesls atkal pie tevis atnākt.

Viņa izgrieza acis.

Un viņš novērsās, slēpdams smaidu.

Jo tagad Eri beidzot saprata visbriesmīgāko:

viņš varēja aizmirst jebkuru meiteni dažu dienu laikā.

Bet viņu — vairs nevarēja.