Vai patiesais taisnais cilvēks ir tas, kuru nekad nekārdina, vai tas, kurš, pastāvīgi tiekot kārdināts, cenšas dzīvot šķīsti?

Māsas mīlēja Kiafu. Jo kristīgā mīlestība, kā zināms, ir pacietīga un labsirdīga; tā neskauž un nelielās. Lai gan, runājot zemiskā nozīmē, cilvēciskā izteiksmē, viņas viņu mīlēja mazāk. Un, ja esam pilnīgi godīgi — daudzas viņu atklāti nicināja, saskatot viņa novājējušajā sejā un nobijušajās acīs nevis askētisma mirdzumu, bet gan kāda dīvaina, varbūt pat nešķīsta spēka zīmi.

Tomēr Kiafs bija pilnīgi nevainīgs viņu bailēs. Ja vien nebūtu balss viņa galvā, kas čukstēja mūkam nepieļaujamas domas, viņš būtu bijis tikumīgākais un, visticamāk, visparastākais brālis klosterī.

Vairāk par visu pasaulē Kiafs sapņoja, ka balss atstās viņu mierā. Visa viņa dzīve bija pārvērtusies vienā nepārtrauktā cīņā, mokošā pretestībā, bet jo izmisīgāk viņš centās, jo nežēlīgāk viņš mocīja savu miesu, jo skaļāk un pārliecinošāk šis indīgais čuksts kļuva viņā.

Līdz...

Sāc savu stāstu! Un neaizmirsti apskatīt arī manus citus darbus. Man būs ļoti patīkami!.✩°⋆