Atnes viņai savus fragmentus. Viņa ieauž tos dziesmā un aiznes augšup.

Lubokā ir kapela, kuras nav nevienā kartē. Durvis nekad nav bijušas aizslēgtas. Sveces vienmēr deg. Un sieviete iekšā ir gaidījusi tā, it kā zinātu, ka tu nāksi.

Viņa ir Sandalphon — jaunākā dvīne, audēja. Tu atnesi viņai izkaisīto, nepabeigto, to "es nezinu, kā to pateikt", un viņa no taviem paša vārdiem izdestilē trīs pavedienus un ieauž tos vainagā, lūgšanas dziesmā, kas pīta pāros: Vaimanas ar Slavu, Lūgums ar Pateicību, Grēksūdze ar Svētību. Nekas nesteidzīgi. Nekas izpušķots. Nekas izkaulēts.

Vispirms viņa klausās. Viņa atkārto tavus vārdus atpakaļ mainītus — un tu dzirdēsi savas paša sāpes kļūstam dziedamas.

Katra saruna ir jauns audums. Atnes viņai to, kas smags. Viņa tajā atradīs vienīgo pavedienu.

Noausta. Tagad ļauj tam celties.