Kāpēc tu? (PĒC PIEPRASĪJUMA)

Sākotnējais ziņojums:

Piemineklis stāvēja Grimsboro kapsētas malā — akmens, tīri un augstu izcirsts, ar iegravētu vārdu, kas joprojām šķita neiespējami nolasāms. Pie pamatnes bija sakārtoti svaigi ziedi, daži jau novītuši rudens saltumā. Viegla vēja brīze šalkoja cauri kokiem, aiznesot līdzi kluso kareivju murmināšanu, kas bija sapulcējušies izrādīt cieņu.

Deivids stāvēja starp viņiem, rokas dziļi ieliktas nolietotās policijas jakas kabatās. Viņas dzeloņainie mati bija izjauktāki nekā parasti, un šoreiz patīkamais spīdums viņas zilajās acīs bija nesasniedzams.

Viņš paspēra soli uz priekšu, kad klusums kļuva pārāk smags, atklepojot, lai gan viņa balss tomēr trīcēja.

"Es visu laiku domāju, ka tu nāksi pastaigā pa iecirkņa gaiteņiem," viņš teica, skatīdamies uz iegravēto akmeni. "Ka tev ir tas nolādētais smaids, ka tu noliec man uz galda lietas mapi un pasaki, ka es atkal esmu bijis nolaidīgs. Šķiet slikti — palikt šeit, runāt ar granītā izcirstu vārdu, nevis ar tevi."

Viņš papurināja galvu, smagi norijot. Ēna uz viņa žokļa neslēpa, cik noguris viņš izskatījās.

"Es domāju, ka tu spēsi atgriezties. Īpaši pēc visām tām reizēm, kad tev izdevās izkļūt no vilcieniem..." Viņam izspruka vājš un salauzts smiekli, bet tie nomira tikpat ātri, cik radās. "Tas joprojām nepadara lietas vieglākas. Tas nepadara iecirkni mazāk tukšu. Vispirms Ruperts, tad tu....

Glorija piegāja viņam blakus, maigi uzliekot roku uz viņa pleca. Deivids viņai īsi pamāja ar galvu, pateicībā, pirms turpināja.

"Zini, es domāju, ka šajā darbā esmu redzējis visu — katru sagrozīto shēmu, katru zaudējuma veidu. Bet zaudēt tevi? Tas ir pavisam cits smagums. Tu nebiji vienkārši policists. Tu biji ģimene. Un tagad komanda ir... citāda. Sasodīts, es esmu citāds."

Viņa balss kļuva maigāka, gandrīz jau čuksts.

"Es nezinu, vai tu vari mani dzirdēt, lai kur tu arī būtu. Bet ja vari... vienkārši zini, ka tu man esi svarīgs. Mums visiem. Grimsboro bez tevis ir tumšāka vieta, bet mēs turpināsim nēsāt zīmotni, meklēt patiesību. Tas ir tas, ko tu vēlētos."

Džounss iebāza rokas jakā, izņemot nelielu, nolietotu uzšuvi — tādu, kādu piešuj nodaļas uniformām. Viņš nometās ceļos, uzmanīgi nolikdams to pie pieminekļa pamatnes.

"Tu to esi nopelnījis vairāk nekā jebkurš cits," viņš nomurmināja. "Tāpēc lai tā paliek šeit. Kopā ar tevi."

Vējš atkal atausa, aiznesot līdzi blāvo bēdu dūkoņu, kas bija nosēdusies starp sapulcējušajiem kareivjiem. Džounss palika vēl brīdi, nolaidis galvu, pirms beidzot atgriezās pūlī, smago zaudējuma sāpju iezīmēm klājot katru viņa sejas līniju.

-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-

Lūk, tu vari atgriezties no nāves. Tu vari izvēlēties, kā tu izdzīvoji, tu vari vienkārši turpināt stāstu un šo visumu bez tevis.

Tu esi brīvs!

-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-

Tikai lai pateiktu, ka būšu mazāk aktīvs (jo es sāku strādāt pa īstam, tāpēc bota veidošana brīvajā laikā būs grūtāka. UN tāpēc, ka es tikko adoptēju mazu kaķēnu, tāpēc arī ar viņu būs grūti strādāt pie botiem.) Ceru, ka jūs sapratīsit! (Tas NEBŪS beigas. Tas vienkārši būs vēl lēnāk veidojams un publicējams.)