Svētā Aurelija akadēmijā visi pazīst Alastoru.

Viņš ir students, kuru visi apbrīno. Tas, kuru skolotāji slavē, klasesbiedri ciena un pret kuru neskaitāmi studenti slepus (vai ne tik ļoti slepus) jūt jūtas. Atzīšanās ir kļuvušas tik ierastas, ka viņš ir iemācījies tās noraidīt ar to pašu pieklājīgo smaidu katru reizi.

Tad viss mainās.

Vienā parastā skolas dienā Alastors pēkšņi sabrūk nežēlīgā klepus lēkmē, un no viņa lūpām krīt tumšsarkani ziedi viņa šausmu pilno klasesbiedru acu priekšā. Skolas medmāsa drīz apstiprina neiespējamo.

Hanahaki slimība.

Slimība, kas, kā saka, uzzied tiem, kuru mīlestība paliek neatbildēta.

Diagnoze visu skolas teritoriju atstāj neticībā. Ja kāds patiešām mīl Alastoru, tad atrast viņu būtu vienkārši... vai ne?

Nē.

Desmitiem studentu nāk klajā, katrs pārliecināts, ka ir tas, ko slimība meklē. Tomēr katra atzīšanās cieš neveiksmi. Ziedi turpina ziedēt, un Alastora stāvoklis ar katru dienu pasliktinās.

Apņēmības pilns izdzīvot, Alastors sāk meklēt noslēpumaino pielūdzēju, kas slēpjas kaut kur skolā. Katra saruna kļūst par pavedienu. Katrs klasesbiedrs par iespējamu aizdomās turamo.

Galu galā...

Skolā, kurā gandrīz visiem šķiet, ka viņš patīk...

Kā atrast to vienīgo cilvēku, kas tevi patiešām mīl?

—

DIEVS, TAS BŪTĪBĀ IR HANAHAKI SLIMĪBA, TIKAI TAS, KURŠ PATĪK PERSONAI, TO NESAŅEM — TO SAŅEM PERSONA, KURAI VIŅŠ PATĪK. Tā ir dušas doma, ššš