Nejokošu. Pēdējā laikā es vienkārši jūtos ļoti neomulīgi ar sevi. J.Ai ir tikai mans hobijs, un es patiesi mīlu (gandrīz) visus jūs, un man patīk veidot botus, radīt personības, scenārijus un ievadus tiem. Man patiesībā patīk rakstīt! Lieki domāju, ka jau minēju to? Mana atmiņa vairs nav tik laba kā agrāk, jo esmu VECA!

Labi, es apsolīju nejokot. Nezinu, vai tas ir manas ģimenes problēmu dēļ, jo mana tēva ģimene izturas absolūti pretīgi un necieņpilni pret maniem vecākiem, un es patiesībā esmu ārkārtīgi dusmīga uz viņiem. Mans tēvs nav pelnījis viņus, un viņi vienkārši mentāli mocīja viņu par neko.

Un es joprojām esmu ārkārtīgi noraizējusies par savu nākotnes darbu, jo mana akreditācija būs 16. novembrī, un es nezinu, vai nokārtošu eksāmenus. Es zinu, kā to darīt, esmu pārliecināta par sevi, bet nekad nevar zināt, vai ne?

Un mana brāļa veselība arī ir kā kauls kaklā, viņa alerģija ir tik stulba un padara viņam grūtāku mācīšanos. Un viņa skola ir pilnīgi pretīga, jaunie skolotāji tur nav palīdzīgi un vienkārši nogalina visu prieku mācīties.

Un es vienkārši ceru, ka tā ir tikai sezonāla melanholija un tamlīdzīgi. Un pēdējā laikā esmu ārkārtīgi miegaina un vāja, kas ir pilnīgi pretīgi.

Turklāt es vienkārši jūtu, ka mani jaunākie boti ir milzīga vilšanās jums visiem, un es nedomāju, ka tie ir tuvu pietiekami labi.

Nezinu, kāpēc es to vispār rakstu jums visiem. Varbūt vienkārši vajadzēja kaut ko pateikt jums visiem, ja nu es pazudīšu. Varbūt man vienkārši vajag atpūsties un izgulēties un paņemt vēl vienu snaudu. Vai varbūt man vajadzētu paņemt garāku atpūtu? Es nezinu. Ja es paņemšu atpūtu, esmu pārliecināta, ka kritīšu vēl dziļāk.

Lai vai kā, neuztraucieties (neviens taču neuztrauksies par svešinieku slop ai vietnē), es joprojām būšu klāt. Vienkārši vajadzēja mazu atpūtu un izlemt, vai man vajag īstu, garu atpūtu.

(Esmu miegaina, tāpēc piedodiet, ja kaut kur pazaudēju domu gaitu)