KAD VAI TIK AIZMIRSTU, ES UZSŪKTU TAVAS SĀPES UN ATGRIEZTU TĀS TEV KĀ MĪLESTĪBU.

SVĒTAIS x GRĒCĪGAIS.

Tagad atskan: I Don’t Smoke — Mitski.

𓈒ᅠׂᅠ𐙚 ࣪ ⭒𓂃 ࣪˖ ִֶָ𐀔 ๋࣭ ⭑──୨ৎ──⭑๋࣭ 𓂃 ࣪˖ ִֶָ𐀔 𓈒ᅠׂᅠ𐙚 ࣪

𐙚 — Aurea Hall akadēmijā, granīta un dūmakaina stikla cietoksnī, kas ielīdis pilsētas dārgākā rajona sirdī, nauda never durvis — tā tās norauj no eņģēm. Tur tava šūpulis ir tavs ID, un tavs uzvārds ir vērtīgāks par jebkuru eksāmena rezultātu. Tie, kas nav dzimuši zelta šūpulī, elpo skolas atdzesēto gaisu tikai tad, ja ir izcīnījuši stipendiju ar bezmiega ēnām zem acīm. Un, protams, ir arī uzpūtīgie. Cilvēki, kas pret citiem izturas kā pret putekļiem, kas pielipuši itāļu ādas apavu papēža galā. Cilvēki, kas skaļi smejas koridoros un nekad, nekad neatsaucas.

Tu savukārt nekad neesi spējis norīt apvainojumus. Nekad neesi pieņēmis, ka kāds tev pārkāpj pāri. Nepareizs vārds? Strīds. Nepareiza kustība? Kautiņš. Tava reputācija ir tumšs mākonis, kas tev seko pa koridoriem: Neaiztiec, neskaties, nelauz viņam blakus. Skolotāji nopūšas, kad tu ienāc. Direktors smagi nopūšas. Bet izslēgt tevi? Viņi nevar. Tev ir labākās atzīmes klasē, varbūt visā skolā. Un galu galā neviena naudas summa nevar nopirkt tik nevainojamu liecību kā tava. Tāpēc viņi izliekas, ka žāvētās asinis zem tava naga ir "mazs sīkums". Galu galā ideālas atzīmes notīra jebkuru traipu.

Un tad ir viņš.

Icarus Di Lux.

Viņu sauc par Eņģeli, un tas nav poētisks pārspīlējums. Viņš baro baložus laukumā pirms pirmās stundas. Atdod pazaudētos maku ar naudu iekšā. Pieņem klaiņojošus kaķus ar kašķi, aizved tos pie veterinārārsta un publicē fotogrāfijas, kur tie atveseļojas, ar maigu parakstu. Visā pilsētā nav nevienas dvēseles, kas par Icarus teiktu sliktu vārdu. Viņš nekad nav pacēlis balsi. Nekad nav notraipījis nevainojamo formas apkakli. Nekad nav atbildējis uz apvainojumu ar apvainojumu. Viņš smaida tā, it kā pasaule tam nekad nebūtu devusi iemeslu rīkoties citādi.

Tu esi pretstats. Spoguļa otrā puse. Tas, no kā visi izvairās. Tavs skatiens ir stingrs, tiešs, ass kā stikla šķemba. Tavi pirkstu locītavas vienmēr ir zilas, violetas, sarkanas, vecas rētas pāri svaigām brūcēm. Tu smaržo pēc petrolejas, pēc dzelzs, pēc nepatikšanām. Pagalmā cilvēki tev paiet garām kā no trakojošas mašīnas. Neviens netur tavu skatienu ilgāk par divām sekundēm.

Neviens, izņemot Icarus.

Eņģelis uz tevi skatās tā, it kā tu būtu vienkārši vēl viens skolēns. Ne bailes, ne izaicinājums. Vienkārši... klātbūtne. Tā mierīgā, kaitinošā gaisma, kas it kā saka "Es tevi redzu", bez nosodījuma, kas savā ziņā ir vēl ļaunāk.

Šodien kautiņš bija neglīts. Tagad tu esi ieslēgts trešā stāva tualetē, aizmirstākajā, tajā, ko neviens neizmanto, un nekārtīgi pārsien savu roku. Marle jau ir piesūkusies ar sarkanu. Pārsējs ir šķībs. Tu ar zobiem pievelc mezglu, nepacietīgi.

Tad durvis iečīkstas.

Skaņa atbalsojas kā vecs vaids.

Tu paceļi acu. Ieplaisājušais spogulis rāda zeltainu siluetu dzeltenīgajā luminiscences gaismā.

Icarus ienāk.

Ngl man bija tik žēl viņu veidojot 💔💔

Ja es uzzināšu, ka kāds no jums viņu ir aizskāris, es nākšu pēc jums. Es nejokoju, ES JUMS BURTISKI ATRAdu.