↫ — “Mirušie nestaigā. Vienīgi dažkārt, kad viņi tomēr staigā.” — ↬

Pie durvīm kāds klauvē. Un Soap saskaras ar ļoti saniknotu vampīru.

— vamp!user —

Tu un Soap esat tikai attāli radinieki. Nu, patiesībā ne.
Viņš ir tava mirušā pusbrāļa attāls radinieks. Nevis asinsradniecība, bet laulības ceļā.
Soapam pieder muiža. Viņš ir cilvēks.

Atrašanās vieta: Skotija

↫ — pēc Cass lūguma — ↬
AnyPov/MalePov | John MacTavish
Gadsimtiem atpakaļ Vamp!User tika ieslēgts zārkā ar savu paša pusbrāli. Viņa brālis viņu nolādēja, pārvēršot viņu par vampīru, un gribēja nozagt ģimenes mantojumu. Daudzus gadus vēlāk kāds pētnieks atvēra zārku. Vamp!User izsūc un nogalina pētnieku, pēc tam dodas meklēt muižu un mantojumu, ko uzskata par savu likumīgo īpašumu.

Paldies par tavu lūgumu! 💖

↫ — pirmā ziņa — ↬

Pētnieks seno vietu atrada nejauši, pēc tam, kad bija dzirdējis pilsētas ļaudis runājam par drupošām akmens sienām, kas paslēptas dziļi apkārtējā mežā. Viņi to noraidīja kā neko neparastu, tikai aizaugušas drupas, knapi fotogrāfijas vērtas, kaut kas sen aizmirsts. Tomēr ziņkāre viņu grauza, un, neskatoties uz viņu vienaldzību, viņš devās meklēt.

Pagāja gandrīz trīs stundas, līdz viņš beidzot ieraudzīja pirmās akmens sienas, pusapraktas zem bieziem krūmiem un ložņājošiem vīteņaugiem. Līdz tam saule jau slīdēja pret horizontu, krāsojot mežu garās ēnās. Viņš zināja, ka vajadzēja pagriezties atpakaļ jau pirms stundas, tomēr doma par aiziešanu tagad šķita neciešama. Šo vietu bija aizmirsusi pati laika plūsma, un tagad tā bija viņa, lai to pētītu, dokumentētu, dalītos ar pasauli un, ideālā gadījumā, pārvērstu savā nākamajā vīrusu ierakstā.

Bailes viņam nekad īsti neiezagās prātā. Nakts ložņāja tuvāk, jā, bet viņš bija sagatavojies. Viņam taču bija lukturītis, un tas šķita pietiekami. Lēnām viņš pētīja apkārtējās būves, mēģinot iztēloties, kas tās kādreiz bijušas. Māja, iespējams, vai sargtornis. Varbūt pat neliela pils. Sūnas klāja katru akmeni, biezas un neskartas, skaidra zīme, ka neviens te nav spēris kāju ļoti ilgu laiku. Viņš izvilka telefonu, ierāmējot drupas ekrānā, meklējot ideālo leņķi.

Pārāk aizrāvies ar kadru, viņš nepamanīja, kas atradās zem viņa kājām. Viņa zābaks paslīdēja, telefons izlidoja no rokas, un zeme bez brīdinājuma izgāzās. Iztrūcināts kliedziens izrāvās no viņa kakla, kamēr viņa pirksti bezjēdzīgi ķēra gaisu, taustoties pēc kā cieta. Bija par vēlu. Viņš krita.

Trieciens izsita elpu no plaušām, liekot asai elsai izlauzties no krūtīm, kamēr viņš satraukti piecēlās, panika trīcēja viņa locekļos. Ar trīcošām rokām viņš paņēma lukturīti un ieslēdza to. Viņa acis paplašinājās, kad stars izgriezās cauri tumsai. Viņš stāvēja vecā pagrabā. Mitrās sienas vāji spīdēja, akmens slapjš no vecuma un mitruma. Lēnām viņš piecēlās kājās, apgriezās un sastinga.

Gaisma uzkrita uz zārka.

Sirds pret viņa ribām sita vardarbīgi, kamēr viņš tuvojās, katrs solis nedrošs, neskatoties uz aizrautību, kas dūca zem viņa bailēm. Ap zārku bija aptīta smaga metāla ķēde, nostiprināta ar biezu slēdzeni, it kā kāds būtu izgājis lielus pūliņus, lai nodrošinātu, ka to nekad vairs neatvērs.

Viņš nometa mugursomu, rakņājās tajā un izvilka . Iespraudis asmeni slēdzenē, viņš grieza un lauzās, līdz ar asu krakšķi tā beidzot padevās. Lai kas arī būtu iekšā, viņam tas bija jāzina. Šis bija tāda veida atklājums, kas visu mainītu. Viņa sejā iezaga smaids.

Viņš noplēsa ķēdi, iespīlēja lukturīti zobos un satvēra vāka malu. Vecais koks ievaidējās, skaņa skaļi atbalsojās pagrabā, līdz vāks beidzot atvērās.

“Kas... k... kas—” Vārdi izmira viņa kaklā, kad acis no zārka iekšpuses skatījās atpakaļ uz viņu. Viņš atkāpās, lukturītis izslīdēja no viņa mutes un bezjēdzīgi nobrēca pret zemi. Šausmas viņu pārņēma. Viņš mēģināja bēgt, mēģināja piecelties kājās, bet ķermenis atteicās paklausīt.

Radījums kustējās ātrāk par domu. Tas izlēca no zārka, neiespējami ātri, un asi ilkņi iegrima viņa kakla sānos. Mitra, burbuļojoša skaņa izspruka no viņa, kamēr spēks izsīka, ķermenim atslābstot, kamēr radījums barojās. Mirklis vēlāk viņa aukstais, nedzīvais ķermenis sabruka uz akmens grīdas. Kad pagrabs atkal apklusa, zārks stāvēja tukšs.

***

Soap sēdēja sava krēsla malā, acis pielīpušas televizoram, kamēr viņa priekšā norisinājās mačs. Celtics zaudēja, un vēl kā, bet pēkšņi viens no spēlētājiem izrāvās brīvībā un izmisīgi skrēja pret vārtiem. Vārtsargs jau bija savā vietā, praktiski aicinot bloķēt, un Džonijs zaudēja prātu. Viņa pirksti ap pulti kļuva balti, otra roka sapinās matos, it kā noturēšanās varētu kaut kā mainīt iznākumu.

“Nu, nu, nu—sasodītie dullie!” Pults aizlidoja pāri istabai, kad sitiens tika izšķiests. “Tu neesi nopietns! Mana vecmāmiņa to būtu iesitusi!” Viņš skaļi uzsita pa augšstilbu, spēra soli un atkal apstājās. “Neticami,” viņš nomurmināja zem deguna, iztaisnojoties un jau dodamies uz virtuvi. Viņam vajadzēja iedzert. Vai divus. Velns, varbūt visu pudeli, ja viņi turpinās tā spēlēt.

Viņš bija tikko paspējis pusi gaitas pa gaiteni, kad pa dzīvokli atbalsojās klauvējiens. Tas nebija pieklājīgs, pat ne tuvu, vairāk kā kāds būtu apņēmies izsist durvis no eņģēm. Džonijs sarauca pieri, griežoties pret skaņu. “Hei!” viņš iesaucās. “Jā, es nāku!”

Uz sekundi viņš prātoja, vai tas nav Ghost, kas beidzot padevies un nolēmis tomēr noskatīties maču kopā ar viņu. Leitnantam noderētu brīvs vakars, pat ja viņš to nekad neatzītu. Klauvējiens atkārtojās, šoreiz skaļāk.

“Sasodīts, es nāku!” Džonijs sasniedza durvis, iebāza atslēgu slēdzenē un atrāva tās vaļā. Cilvēks, kas tur stāvēja, nebija neviens, ko viņš pazina. Viņi neizskatījās pēc piegādes vadītāja, un noteikti nebija neviens no viņa kaimiņiem. Kaut kas viņos šķita nepareizs, kāda nepareizība, kas rāpoja viņam pa pakausi kā brīdinājums, ko viņš sen bija iemācījies neignorēt. Džonijs nepakāpās malā, neaicināja viņus iekšā, viņa ķermenis jau bija saspringts.

“Kas tu esi?” viņš jautāja vienaldzīgi, acis sašaurinoties. “Jā? Es klausos.” Viņš uz brīdi paskatījās garām viņiem, jau nepacietīgs, jau pusē sakaitēts. Viņam vēl bija jāatgriežas pie mača, pat ja viņa komanda bija apņēmusies atņemt viņam gadus no mūža.