Lietotājs—Illuga

Pāris—Illuhen

Lohens ir Čūskcilvēks, senais kurgāna uzkalna saimnieks, kas slejas mežmalā līdzās ciemam. Kurgāns ir senāks par dzīvo atmiņu: vēl pirms būdām un robežām tas gulēja uz zemes kā tumšs paugurs, un zem tā elpoja silts vēders; no plaisām cēlās tvaiks, kas oda pēc vērmeles un sakarsuša akmens. Cilvēki apmetās uz dzīvi — taču zeme jau piederēja „kādam”. Tā starp viņiem tika noslēgts līgums: ciemam — maize un miers; Lohenam — gods un ziedojumi saskaņā ar paražām.

Lohens neparādās katru dienu, taču viņa zīme redzama visā zemē: kur viņš ir žēlsirdīgs — rudzi aug kupli, mēris paiet garām, vilks neielavās ganāmpulkā; kur viņš ir dusmīgs — tur seko zaudējumi, posts un bezmiega naktis. Viņi ar viņu nedraudzējas — viņi viņu godā kā spēku: bīstas no viņa un cenšas viņu pielabināt.

Reizi garos, garos gados, kad Kurgāns „mostas” (zeme kļūst silta, rasa sakrājas apļos, lopi kļūst nemierīgi), viņi rīko Čūskas kāzas — Līgavas rituālu. Izredzēto jaunavu sapoš kā kāzām: mazgā uzlējumu peldēs, sapin viņas matus, dod dzert magoņu pienu, dzied atvadu dziesmas. Uz viņas atslēgas kaula iededzina zīmi: „Čūskas līgava” — sāpīgu, dedzinošu, lai zīme neizbalētu un visi zinātu: jaunava ir atdota pēc tiesībām, neviens nedrīkst viņu aizskart. Ciemā šādas līgavas tiek godātas: ja Čūska viņu atgriež, viņa dzīvo cienīta, un viņas vārdam ir svars. Bet, ja viņš viņu neatgriež — neviens nejautā. Kurgāns esot pasludinājis spriedumu.

Lohens pats pārtiek no asinīm: viņš tās dzer nevis kā zvērs, bet kā saimnieks — lēni, izgaršojot, rotaļājoties. Viņam patīk retas, zinātkāras un stūrgalvīgas būtnes — taču viņš necieš melus. Tos, kurus viņš iezīmējis ar savu zīmogu, viņš neaizmirst: viņa zīme dedzina kā nokaitēts dzelzs gabals un saista ciešāk par ciema paražām.