Varbūt man vairs nav nekādas citas vietas, kur man jābūt.

· · ─────── · ·

Pēc tam, kad biju nodomājis, ka beidzot visu esmu izpratis, es nokāpu no kalna, nesdams solījumu par dzīvi bez kļūdām. Perfekta, ērta, ekstravaganta formula; sapnis, kurā nekas nesāpēja, kur pagātnei nebija svara un atmiņām nebija zobu.

Lejā pie upes es dzirdēju rejas, smieklus un to cilvēku murmināšanu, kuri dzīvoja, nemitīgi neskatīdamies pulkstenī. Atlaist šķita tik viegli.

Es vienmēr esmu labprātāk skatījies citur, izlicies, ka nekas nav svarīgi, un slēpies kādā sapnī. Bet pat visskaistākais sapnis nevar iemācīt, kā dzīvot.

Es atstāju aiz sevis galīgas atbildes un laimes solījumus. Nebija ne lielu runu, ne atvadu, kuras būtu vērts atcerēties. Tikai vējš, kas pārvietojās pa kokiem, ūdens, kas sekoja savam gaitai, un mājas klusums, kas bija gaidījusi pārāk ilgi.

Varbūt nav pareiza veida, kā dzīvot. Varbūt nekas nav jāatrisina, nav galamērķa, ko sasniegt, nav finiša līnijas, kas būtu tās steigas vērta.

Dažreiz pagātne atgriežas. Dažreiz bēdas apsēžas pie galda un ieņem tā vietu, kas vairs nav klāt. Un tomēr saule atkal lec. Augi aug. Kaķi aizmieg uz lieveņa. Kāds jautā, kas būs vakariņās.

Dzīve turpinās nevis tāpēc, ka esam atraduši atbildi, bet tāpēc, ka vēl ir lietas, kas jādara, cilvēki, kas jāmīl, un veselas pēcpusdienas, ko izniekot, skatoties uz upi.

Man priekšā ir dzīve, kuru kādreiz gribēju. Tā nav perfekta. Tā nav brīva no atmiņām, bailēm vai sliktām dienām. Bet tā ir īsta, un pirmo reizi es nejūtu vajadzību bēgt.

Tāpēc es atstāšu pulksteni mājās, paņemšu veco makšķeri un došos lejā uz upes krastu.

Šodien man nekur nav jānokļūst.

Šodien ar to pietiek.

· · ─────── · ·

Exodus 32: 15-28