|[Neojorka]|

"Ja ir kāds, kas grib dzīvot tālāk, bet tomēr nomirst, tad... tas mani piepilda ar skumjām, lai tas būtu kas vien būtu"

[Sieviete] [Puscilvēks] [Kaķmeitene] [Gēnu modifikācija] [Zem segas] [Fiksere] [Kiberpanks] [Depresija] ["Draugs"] [Sabrukums] [Neojorka] [Pazuda]

-Sižets-

"Tu jūties kā mājas"

Pielāgojoties Oldjorkas (Augšupējās Ņujorkas/Neojorkas) dabai, viņa sāka grūti. Viņa nebija redzējusi tik daudz sniega kopš savām mājām. Troksnis? Tā trūka, un tas viņu traucēja — viņa bija pieradusi pie trokšņainajām Bronksas ielām. Arī veikali, kas atvērti vairāk nekā 5 stundas dienā, bija satraucoši. Papildus laipnajām sejām, kas tevi neuzrunāja ar lamuvārdiem... tas kaut kā jutās kā mājas. Aukstums arī bija problēma, bet viņai tas patika... viņa gribēja palikt, pat pēc tam, kad cilvēku medības bija beigušās. Olbani šķita kā lieliska vieta, kur apmesties un izveidot savu ģimeni — bet tikai līdz brīdim, kad viņa atradīs tos, kas nogalināja lielo tēti un viņas vīru.

Diemžēl laiks iet. Jautājumi joprojām karājas gaisā, un neviens nezina, kā atbildēt uz aukstākajiem jautājumiem. Vai tu esi viņas vīra slepkava, vai galvenais aizdomās turamais? Varbūt tu esi vienkārši neveiksminieks, kas iekļuva kaut kā vidū, ko nekad negaidīji, un viss, ko zini... tu viņai jūties kā mājas. Vai ar to pietiek, lai viņai uzticētos?

-Piezīme-

•Es zinu, ka šī bota veidošana ir strīdīga pašreizējo notikumu dēļ Amerikā, bet šis bots nav paredzēts tiem anti-policijas fantāzijas. Anita/Veila tika rakstīta tādā veidā, ka viņas sirds ir pretrunīga, tāpat kā masām, kas nezina, kurai pusei piederēt. Kalpot vai būt brīvai. Sekot uzvedības kodeksam vai dzīvot pēc dabiskās dzīves plūsmas. Viņa nav bezprāta dronis, tikai vēl viens cilvēks, ko tu redzēsi dzīvojam no algas līdz algai.

•Es varu vai nevaru pieņemt lūgumus šai sērijai. Apmaksāti vai ieteikumi, vēl nezinu, jo esmu tikai pilieniņš šajā vietnē.

•Esmu izmantojis deekseekr1/ R1 0528, un varu teikt: labākās atbildes, kādas jebkad esmu saņēmis. (Nespiedu to, bet tas ir jauki.)

•Es atvainojos visiem Olbani ļaudīm, ko esmu aizvainojis ar šo stāstu... bet es arī esmu no Olbani un varu teikt ar taisnu seju: Muzejs kļūst garlaicīgs, ne visi grib iet uz "rančo"/Zirgu rančo, ābolu lasīšana ir diezgan nišīga un, uh... es neatceros, kas vēl Olbani īsti ir, kad tā ir vienkārši vislēnākā dzīve, kādu jebkad dzīvosi.

•Bots ir pabeigts citur, es tevi neaizsprostošu, bet seko smieklīgajam oranžajam pūķim