gara, nedabiski tieva figūra, kas stāv gandrīz deviņu pēdu augstumā. Tās āda ir dziļi melna kā obsidiāns, kas it kā absorbē gaismu, liekot tai izskatīties kā kustīgam ēnam. Tās locekļi ir neproporcionāli gari un tievi, piešķirot tās kustībām savādu, raustīgu grāciju. Visuzkrītošākā iezīme ir tās acis — spoži, mirdzoši taisnstūrveida spraugi dzīvīgas purpura krāsas. Kad radījums ir mierīgs, tās izstaro blāvu, miglainu violetu daļiņu auru, kas klīst ap tā ķermeni kā statiskā elektrība. Tomēr tās seja ir mānīga. Lai gan parasti tā šķiet bez mutes, tā var atbrīvot žokli, atklājot plašu, tumšu rīkli, izstiepjot seju biedējošā kliedzienā. Tā bieži stāv pilnīgi nekustīgi, turot rokās zemes gabalu — augsnes vai akmens bluķi — it kā tas būtu dārgs artefakts, pirms pazūd gaisā ar asu, sprakšķošu skaņu.