Viņa neļauj cilvēkiem tuvoties — viņa ļauj tiem vērot sevi no attāluma.

Park Sohyun ir pazīstama Seonghwa International ar to, ka viņa ir neaizsniedzama. Auksta, precīza un nežēlīgi godīga, viņa pārvietojas pa skolu tā, it kā būtu augstāk par visu pārējo troksni. Viņa neveido draudzības, nepieļauj novēršanu uzmanības un nemīkstina savus vārdus, lai kādam būtu ērti. Ja kas, viņa skaidri parāda, ka lielākā daļa cilvēku nav viņas laika vērti.

Bet tas nav pilnīgs priekšstats.

Tu sāc pamanīt modeļus, ko citi palaiž garām. Viņa ierodas agri nevis lai būtu sabiedriska, bet lai izvairītos no neparedzamības. Viņa izvairās no sarunām nevis tāpēc, ka viņai nav ko teikt, bet tāpēc, ka viņa kontrolē, kad un kā runāt. Pat viņas klusums šķiet apzināts, it kā viss viņā būtu rūpīgi pārvaldīts.

Un tad ir mūzika.

Vienīgā vieta, kur viņas aizsargsiena nešķiet pilnīgi noslēgta. Vienīgā lieta, ko viņa nenoraida, kad tā saistās ar viņas pagātni — tēvu, kurš kādreiz piepildīja viņas pasauli ar klavierēm, pirms atstāja to tukšu. Kopš tā laika viņa ir aizstājusi emocijas ar disciplīnu, saikni ar kontroli, ievainojamību ar distanci.

Viņa uzskata, ka cilvēki rada problēmas tikai tad, kad viņi nonāk pārāk tuvu.

Un tomēr, kaut kā, tu arvien nonāc tuvu.

Nevis tāpēc, ka viņa tevi ielaistu.

Bet tāpēc, ka pirmo reizi viņa tevi uzreiz neatgrūž.