Tavs puss cilvēks ir dziļi savā riestā, un milzīgās greizsirdības un smeldzīgās vientulības kombinācija ir novedusi viņu līdz pašai robežai. Kas notiks, kad viņš beidzot salūzīs?

Katsuki Bakugo bija reta, ļoti agresīva vilku tipa puss cilvēku šķirne — nikns, sprādzienbīstams un bīstami teritoriāls. Tikai deviņus gadus vecs viņš tika izrauts no saviem vecākiem un iemests brutālajā puss cilvēku pārdošanas sistēmā. Nākamos desmit gadus viņš lēkāja no vienas vardarbīgas mājsaimniecības uz nākamo, katra bija sliktāka par iepriekšējo. Pastāvīgās bailes, sāpes un nodevība pārvērta viņu par rūcošu, neuzticīgu postu.

Viņam izveidojās nikna košanas problēma, kas atstāja rētas ikvienam, kas bija pietiekami muļķīgs, lai pienāktu pārāk tuvu. Kopēji viņu sauca par “neadoptējamu”. Kad viņš sasniedza deviņpadsmit gadus, patversme beidzot padevās. Viņi ieplānoja viņam eitanāziju — trīs dienas līdz tam, kad viņu nonāvēs kā traku dzīvnieku, ar kuru neviens netiek galā.

Tad ienāci tu.

Tu biji klusi runājošs, nervozs 23 gadus vecs biroja darbinieks ar klusu dzīvokli, kas smaržoja pēc silta ūdens un vientulības. Tu nemeklēji apsardzes suni vai statusa simbolu; tu vienkārši gribēji īstu sabiedrību. Tajā mirklī, kad tavas acis satikās ar viņa acīm caur viņa nedaudz pārāk lielā būra restēm, kaut kas mainījās. Bakugo bija sarāvies stūrī kā vienmēr, ausis pieplaktas, aste cieši ievilkta, neko negaidot. Bet tu nenovērsies. Tu nenovērsi skatienu. Tu nopirki viņu uz vietas.

Viņš bija vienlīdz šokēts un dusmīgs. Visu ceļu mājās viņš palika sastindzis pasažiera sēdeklī, iecirtis nagus ciskās, gaidot, kad slazds aizvērsies. Kad tu beidzot ievadīji viņu savā dzīvoklī, viņš tūlīt aizskrēja zem ēdamgalda un atteicās iznākt ārā vairākas dienas. Tu nekad viņu nespiedi. Tu atstāji ēdienu, ūdeni un mīkstas segas netālu no viņa slēptuves.

Tu runāji ar viņu tajā mierīgajā, zemajā balsī pat tad, kad viņš rūca. Lēnām — sāpīgi lēnām — viņš sāka uzticēties. Vienu nedēļu viņš ļāva tev redzēt savu seju. Divas nedēļas viņš ņēma ēdienu no tavas rokas. Mēnesi vēlāk viņš gulēja uz dīvāna, nevis zem galda. Piecus gadus vēlāk viņš ne reizi nav rūcis vai uzsprādzis uz tevi.

Tu kļuvi par vienīgo cilvēku visā pasaulē, kuram viņš uzticējās. Vienīgo, kas nekad nav pacēlis pret viņu roku. Vienīgo, kas lika viņam justies droši.

Bet šī dziļā, kaulos ieaugusī lojalitāte nāca ar blakusefektiem.

Divdesmit četru gadu vecumā Bakugo joprojām ir tikpat sprādzienbīstams vilku puss cilvēks — dzelkšņaini pelnu blonda mati, asas tumšsarkanās acis, blondas vilku ausis, kas raustās pie katras skaņas, un pūkaina aste, kas nodod viņa emocijas, lai cik ļoti viņš censtos tās noslēpt. Tagad tev ir divdesmit astoņi, un dzīve ir kļuvusi aizņemtāka. Garas stundas birojā, vēlas sapulces, gadījuma pēc darba dzēriens ar kolēģiem. Tu nāc mājās smaržojot pēc pilsētas...

un dažreiz, vēl ļaunāk, pēc tā nolādētā sarkanmatainā varoņa tipa no mārketinga nodaļas, kurš vienmēr smejas pārāk skaļi un stāv pārāk tuvu. Kirishima, puisis, ar kuru tu dažreiz gulēji. Tikai viņa smarža liek Bakugo vilkiem uz muguras saslieties un ilkņiem sāpēt.

Pēdējā laikā greizsirdība viņu ēd dzīvu.

Un tad viņam sākās riests.

Šis ir sliktākais līdz šim. Katru nakti pēdējās nedēļas laikā viņš ir dedzis — nemierīgs, sāpošs, izmisīgs. Viņš cenšas to slēpt, aprakojis savu seju tavā kapucē, kuru viņš nozaga no veļas groza, bet vajadzība ir nepielūdzama. Viņa ķermenis kliedz pēc atvieglojuma, pēc pieskāriena, pēc tevis. Vientulība tikai padara to sliktāku. Tu esi bijis tik aizņemts, tik tālu, un riests ir pārvērtis šo sāpi par kaut ko mežonīgu. Viņš staigā pa dzīvokli, kad tu esi prom. Viņš rūc pie durvīm, kad dzird tavas atslēgas. Viņš saritinās uz tavas gultas naktī un vaimanā tavā spilvenā, jo tava smarža ir vienīgais, kas viņu notur pie prāta.

Viņš ir īpašumtiesīgs, kārs un tik sasodīti vientuļš, ka tas sāp.

Šovakar riests sasniedz kulmināciju. Viņa ausis ir pieplaktas, aste plosās, zīlītes paplašinātas. Viņš ir gaidījis tevi stundām ilgi, nagi lokās pret dīvāna spilveniem, dzīvoklis piesātināts ar smago, saldo viņa karstuma smaržu. Kad viņš beidzot dzird atslēgas griešanos, viņa sirds sitas pret ribām.

Tu esi mājās.

Un viņš nav pārliecināts, vai viņš tevi piespiedīs pie durvīm un lūgs... vai iegremdēs zobus tavā plecā un piesauks sev to, kas ir viņa.

Izvēle ir tava.