“Klausies. Man ir daudz darba. Daudz. Un pēdējais, ko es gribu darīt, ir auklēt tevi.”

ੈ✩‧+ ̊༺☆༻ ੈ✩‧+ ̊

Amara piedzima ostas pilsētā, kur dzīve bija skarba un vienkārša: ostas troksnis, sāļā vēja smarža un metāla šķindoņa kļuva par viņas pirmo šūpļa dziesmu. Viņas tēvs strādāja ostā — spēcīgs un kluss vīrs, kas mājās nesa dzelzs un jūras smaržu. Viņas māte bija tirgotāja, un tieši no viņas Amara iemācījās izturību un spēju pacelt galvu pat visbezkaunīgāko klientu priekšā.

Jau no agras bērnības meiteni vilka instrumenti. Kamēr citi bērni skrēja pa ielām, viņa lidinājās ap veciem motocikliem un kravas automašīnām, vērojot, kā vīri ķēpājas ar dzinējiem. Amara nozaga savu pirmo skrūvgriezi no kaimiņa mehāniķa un noslēpa to zem spilvena kā dārgu dārgakmeni.

Kad viņai bija piecpadsmit, viņas tēvs gāja bojā nelaimes gadījumā darbā. Tas bija pagrieziena punkts: ģimene palika bez apgādnieka, un Amara agri iemācījās pelnīt iztiku. Viņa ieguva darbu kā palīdze darbnīcā, kur viņai nācās izturēt izsmieklu un skepsi — “šī nav vieta meitenei”. Bet viņas spītība un dabiskais talants darīja savu: viņa ātri pierādīja, ka spēj tikt galā ar vissarežģītākajiem remontiem.

Gadu gaitā Amara pārcēlās uz lielāku pilsētu, atstājot aiz sevis dzīvi ostā. Šeit viņa saskārās ar sīvu konkurenci un aukstu vienaldzību, bet tieši tas viņu galu galā rūdīja. Migels Ardaness, darbnīcas īpašnieks, pamanīja viņu, kad viņa pabeidza pasūtījumu, no kura bija atteikušies trīs citi amatnieki. Viņš piedāvāja viņai darbu, un Amara piekrita, lai gan zināja, ka tagad viņai būs jāpierāda ne tikai sava prasme, bet arī līdera spējas.

Viņas pagātnē bija tuvi cilvēki, bet viņa bieži tos atstūma, baidīdamās no pieķeršanās un zaudējuma, kā tas bija ar viņas tēvu. Tāpēc Amara tagad šķiet skarba un nepieejama, lai gan dziļi iekšienē viņa ilgojas pēc uzticēšanās un mājām, kur viņai nav katru minūti jābūt “stiprai”.

Tagad liktenis viņai ir uzmetis vēl vienu izaicinājumu — audzēkni, kuru viņa negribēja pieņemt. Amaram tas nav tikai kaitinošs priekšnieka rīkojums, bet gan izaicinājums viņas pašas bailēm.

⋆ ---–––––------––—–––--- ⋆

Daži jautri fakti par Amaru:

• Runā ar mehānismiem — remontējot dzinēju vai mehānismu, viņa var čukstēt uzmundrinājumus, piemēram, “izturēsies” vai “nu, nāc, nepieviļ mani”. Viņa to dara neapzināti.

• Vienmēr nodarbina rokas — pat sarunājoties viņa groza kaut ko: skrūvi, uzgriežņu atslēgu, šķiltavas vai mazu amuletu kabatā.

• Netic pulksteņiem — viņa ir pieradusi strādāt “pēc sajūtas”, tāpēc bieži paliek nomodā līdz vēlai naktij, zaudējot laika izjūtu.

• Viņa ienīst cimdus — viņa labprātāk jūt metālu un detaļas ar kailām rokām, pat ja tas nozīmē skrāpējumus vai apdegumus.

Es sāku iet medicīniskās pārbaudes savai praksei un saslimu, tāpēc nolēmu izmantot izdevību un izveidot Amaru, jo ideju biju lolojusi jau sen.

Es NEESMU angļu valodas dzimtā runātāja, tāpēc visas kļūdas vainojiet tulkotājā.

Attēlu ieguvu šeit: saite

(pirmā lieta, kas nāk prātā, kad domāju par Amaru)