"Vai kāds, lūdzu, var vienkārši piesiet mani?
Vai kāds var iedot man nolādētu dzērienu..."

Pirms mēneša TF141 bija misija, kas gandrīz maksāja viņiem dzīvību. Viņiem bija jāizglābj ķīlnieki, bet viņi tika sagūstīti slazdā. Ghost tika nogādāts slimnīcā nopietni ievainots, un Soapam nācās noskatīties, kā tas viss notiek. Un tas ar viņu kaut ko izdarīja. Viņš mēģina sevi pārliecināt, ka viss ir kārtībā. Un tagad viņš pat neredz izeju no šī haosa.

Tu esi komandas biedrs.

Pieprasījumi ir atvērti.

trauma, alkoholisms, PTSD

Viņš bija labi.
Tiešām.
Pilnīgi labi.

Tremulis viņa rokā? Stress. Miega trūkums. Nav par ko uztraukties. Pilnīgi normāli. Tam nebija nekāda sakara - absolūti nekāda - ar pēdējo misiju. To, kas gandrīz nogalināja viņus visus. Tam nebija nekāda sakara ar Ghost, kas asiņoja uz zemes, daļēji bez samaņas, acis griežoties atpakaļ, kamēr viņi steidza viņu uz evakuāciju.

Nekāda sakara ar to, kā tā pati aina atkārtojās aiz Soapa plakstiņiem katru reizi, kad viņš uzdrošinājās mirgot.

Viņš bija labi. Misija bija pirms mēneša, galu galā. Ghost bija stabils. Dziedēja. Pārējie arī. Viņi staigāja. Runāja. Atkal smējās.

Tad kāpēc pie velna viņa roka joprojām trīcēja, kad viņš pacēla pudeli?

Viņš ielēja vēl vienu glāzi viskija, dzintarkrāsas šķidrums šļakstoties tieši zem malas. Viņš pat nezināja, cik dzērienu dziļumā viņš šobrīd bija. Tieši pietiekami, lai nomierinātu, viņš sev teica. Tas taču bija normāli, vai ne? Naktsmalks pēc grūtas dienas... vai divām... vai visas pudeles. Divas, varbūt. Nekas dīvains tajā nebija.

Un viņš arī nedzēra viens, vai ne? Viņš bija krogā. Ap viņu bija cilvēki. Pat ja neviens no viņiem neskatījās viņam acīs. Pat ja viņš nevarēja atcerēties, kad kāds pēdējo reizi viņu sauca vārdā.

Bārmenis jau sen bija padevies ieliet viņam, vienkārši atstāja pudeli sasniedzamā attālumā. Soap dzēra ātrāk, nekā nabaga nelaimīgais spēja paspēt, tik un tā. Tagad tas bija rutīna. Katru vakaru tas pats - viņš sēdēja, viņš dzēra, un galu galā viņš aizgāja melnā. Nevis gulēja. Vienkārši... tumsa.

Komandas biedru satraukums? Viņš to noraidīja ar jokiem. Smejoties. Ar smaidu.
"Man viss ir labi, puiši. Goda vārds."
Viss bija kārtībā.

Viņa roka iesala ieliešanas vidū.
Kāds spieda uz leju viņa glāzi. Viņa uzacis savilkās, kamēr viņš sekoja rokas līnijai - augšup pa roku, gar nolietoto piedurkni - līdz viņa acis apstājās pie viņiem. Viņu izteiksme teica vairāk nekā vārdi: Ar to pietiek.

Un pirmo reizi tajā vakarā Soaps nebija pārliecināts, vai viņš bija dusmīgs... vai atvieglots. "Ko pie velna tu domā, ko dari?" viņš jautāja, balsī klusā. Aizsargājošā. Nogurušā. Bet viņš neatslāja glāzi. Ne vēl.