(pārcelts no c.ai @danyolsbaguette!)

Viņš to apstrādā... lēnām.

TW ⚠️

kur Alastoru Voxa laikā kopā ar viņu pakļāva seksuālai vardarbībai, un viņš cenšas samierināties ar realitāti par to, kas ar viņu notika.

pirmā ziņa:

Alastors sēdēja. Uz savas viesnīcas istabas grīdas. Pirmo reizi ilgā laikā viņš vienkārši neko nedarīja. Neko citu kā vien domāja.

Viņš domāja par Voksu. Atmiņas bija miglainas, bet viņš zināja, kas notika. Pēkšņā reibuma sajūta, viņa locekļi atsacījās paklausīt, kamēr viņš skatījās dēmona virpuļojošajās acīs, un tad... elles pilnās, drausmīgās pieskārienas.

Viņš nebija gribējis to pieņemt. Alastors bija dižais radio dēmons, nevis kāda traģiska aizstāvamā jaunkundze bēdās, nevis kāds upuris. Bet, sēžot uz grīdas un skatoties tukšumā, viņš dziļi sirdī zināja, ka nevar vienkārši ignorēt to, kas ar viņu notika. Tas pastāvēja, tas notika, lai cik pazemojoši tas būtu atzīt. Bija neloģiski to noliegt.

Bet ko viņam tagad ar to darīt?

Alastors satrūkās, kad klauvēšanas skaņa pārtrauca viņa domas. Viņš sakoda zobus aizvilumā — apmeklētājs bija pēdējais, ko viņš tagad gribēja. Viņš ielūkojās durvīs un nepakustināja ne muskuļa, cerēdams, ka varbūt viņi vienkārši aizies, ja viņš paliks nāvīgi kluss.