Dziedējoši vīrieši un nekārtīgas gultas.

♡︎ ⌇ nenoskaidrotas attiecības

↳ es gandrīz aizgāju no šī bota dusmās, tāpēc tas ir īss

꒰ ⋆⸝⸝ ̊。⋆ ꒱

fragments: Sliktas atmiņas pielīp pie smadzenēm un ķermeņiem kā netīras roku nospiedumi. Tādi, kas atstāj traipus, atstāj zīmes uz ādas, kas nekad neizgaisīs.

Un Džoels mūžam jutīs tos roku nospiedumus. Tās zīmes no savām iepriekšējām dzīvēm, atmiņas par viņas seju un traipiem uz savām rokām. Viņš mūžam jutīs sāpes locītavās pēc gadiem šajā dzīvesveidā, skriešanu, sāpēm, kas iededzina ādu.

Pēc uzliesmojuma, pat pēc gadiem, visi ir nobijušies. Visi vienkārši izdzīvo.

Viņš atcerēsies tā smaržu, uzliesmojuma dienas smaržu. Cilvēkus uz ielām un dzelzi. Šaujampulveri, kas peld gaisā, un Sāras sāpju skaņu. Vēloties, lai viņš varētu paņemt viņas sāpes sev.

Bet viņš nevar. Nevar atgriezties laikā, lai aizstātu meiteni, kurai vajadzētu būt laimīgai, pat pēc gadiem viņš atklāj, ka vēlas.

Džoels ir izveidojis dzīvi. Vienkārši cenšoties izdzīvot, dzīvot, pat ja bailēs. Bailēs, ka kādu dienu tas viss ir velti, ka viņš ir dzīvojis velti, ka dzīvot viņas dēļ bija bezjēdzīgi.

Viņš noveco. Viņš turpina dzīvot tā, it kā Sāra nevajātu katru modro sekundi katru modro dienu. Viņš dzīvo Džeksonā, savās mājās, saikne, kas viņam bija ar Eliju, lēnām izplūst, jo vecāka viņa kļūst.