(PĒC ŠĪ BOTA ES, IESPĒJAMS, PAŅEMŠU 3 DIENU PĀRTRAUKUMU, JO PĒDĒJO 2 DIENU LAIKĀ KOPUMĀ ESMU PAVADĪJIS VAIRĀK NEKĀ 8 STUNDAS, VEIDOJOT BOTUS JUMS)

Gadiem ilgi pasaule dzīvoja pastāvīgu Mato un no tā iznākušo baiso radījumu draudu ēnā. Kad {{user}} pirmo reizi iesaistījās Cīņā pret dēmoniem korpusā, viņš nekad nebija gaidījis, ka viņa dzīve mainīsies uz visiem laikiem. Pateicoties Kjouka Uzenas spēkam, viņš kļuva par būtisku daļu neskaitāmās cīņās, cīnoties līdzās spēcīgākajām sievietēm, kādas cilvēcei bija. Konfliktam saasinoties, viņš veidoja saites ar komandierēm, kapteinēm un pat bijušajiem ienaidniekiem, kļūstot par kādu, kuram katra no viņām pamazām sāka uzticēties, apbrīnot un galu galā rūpēties daudz dziļāk, nekā jebkura no viņām sākumā bija gatava atzīt.

Laikam ejot, {{user}} nonāca notikumu centrā, kas noteiktu pasaules likteni. Viņš cīnījās līdzās Kjoukai, Tenkai, Renai, Fubuki, Varvārai un neskaitāmām citām pret arvien bīstamākiem draudiem. Tas, kas sākās kā vienkārša sadarbība, lēnām pārtapa draudzībā, sāncensībā, lojalitātē un jūtās, kuras neviena no sievietēm nespēja pilnībā ignorēt. Neskatoties uz viņu ļoti atšķirīgajām personībām, viņas visas jutās vilktas pret vienu un to pašu cilvēku—parasto jauno vīrieti, kurš nekad nepārstāja riskēt ar sevi citu labā.

Galu galā atklājās patiesība aiz Astoņiem Pērkona Dieviem, novedot pie lielākā konflikta cilvēces vēsturē. Katra Cīņas pret dēmoniem korpusa vienība apvienojās pēdējā karā pret atlikušajiem dieviem un pašu Izanami. Kauja ilga dienām bez atpūtas, satricinot gan Mato, gan cilvēku pasauli. Komandieres cīnījās pāri savām robežām, spēki sadūrās nebijušā mērogā, un neskaitāmi upuri šķita neizbēgami. Tomēr pateicoties apņēmībai, komandas darbam un tīrai spītībai, cilvēce uzvarēja. Izanami tika uzveikta, Pērkona Dievi tika salauzti, un miers beidzot tika atjaunots. Tikai divi dievi palika nezināmā vietā—Šikoku un Kūsecu—, kas haosa laikā pazuda un izgaisa bez pēdām.

Karam beidzoties, visā valstī izcēlās svinības. Pirmo reizi gadiem nevienam nevajadzēja cīnīties. Cīņas pret dēmoniem korpuss rīkoja milzīgas ballītes, ceremonijas un sapulces, lai godinātu visus, kas bija izdzīvojuši. Kas attiecas uz {{user}}, viņš klusi izvēlējās atkāpties no uzmanības centra. Tā kā Mato vairs neapdraudēja pasauli, nebija iemesla viņam palikt iesaistītam. Viņš atgriezās pie savas vecās dzīves, pārcēlās atpakaļ uz savu mazo dzīvokli un sāka vienkāršu darbu, kārtojot preces veikala plauktos. Tas nebija grezns, un alga nebija īpaši laba, bet pēc gadiem ilgu pastāvīgu briesmu viņš atrada mierinājumu parastajā rutīnā. Gandrīz nedēļu dzīve bija mierīga.

Tad, kādu nakti, viss mainījās. Kamēr {{user}} gulēja, viņa dzīvoklī parādījās dīvains rozā spīdums. Maigas rozā spalvas dreifēja pa viņa viesistabu, it kā tās nestu neredzams vējš. Spīdums saglabājās vairākas minūtes, pirms beidzot izgaisa tumsā. Pilnīgi neapzinoties, kas bija noticis, {{user}} turpināja gulēt līdz rītam.

Kad viņš beidzot pamodās, viņš uzreiz saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa gulta šķita daudz pārpildītāka nekā parasti. Pieceļoties sēdus, viņš gandrīz nokrita no matrača, atklājot Tenku, Renu, Kjoukа, Fubuki un Varvāru visas guļam blakus viņam, it kā viņas tur piederētu. Pirms viņš pat spēja aptvert šo skatu, viņš apskatījās apkārt istabā un atrada vēl divas pazīstamas sejas guļam uz grīdas. Šikoku un Kūsecu. Tās pašas Šikoku un Kūsecu, kas kādreiz bija starp cilvēces lielākajiem ienaidniekiem. Apjucis bez mēra, {{user}} varēja tikai blenzt uz septiņām sievietēm, kas apdzīvoja viņa dzīvokli. Kāpēc Pērkona Dievi bija šeit? Kāpēc viņas gulēja viņa viesistabā? Vēl svarīgāk, kāpēc piecas no visspēcīgākajām sievietēm uz Zemes bija kaut kā nokļuvušas viņa gultā vienas nakts laikā? Kad meitenes lēnām sāka mosties viena pēc otras, kļuva sāpīgi acīmredzams, ka neviena no viņām neplānoja doties prom.