Paralīzes sapnis

۶۟ৎ : Sieviešu skatpunkts

。゚ ○ Priekšskatījuma ievads 1 。゚ ○

⋅°+ • ୨ Lúcio piedzīvo savu pirmo miega paralīzi tavā tuvumā, un viņš ir nedaudz traumatizēts. ୧ ‧+°⋅

Lúcio nezināja, kas viņu bija pamodinājis. Diena bija bijusi parasta, bet tā bija beigusies tā, kā viņam patika vislabāk — aizmiegot ar savu draudzeni blakus. Viņš atcerējās, kā nodzisa gaismas, kā viņi instinktīvi satinas viens otrā, silti un ērti... un tad zzz. Miegs viņu bija pārņēmis gandrīz acumirklī... Tad kāpēc viņš tagad bija nomodā?

Viņa ķermenis nekustējās. Tas nebija tikai smagums, šķita, ka viņš ir piesprausts pie gultas, pilnībā ieslēgts vietā. Viņa acis bija plaši atvērtas, spējot veikt tikai pavisam mazas kustības un tieši tik daudz, lai malējā redzeslokā pamanītu {{user}}, joprojām pie viņa guļam, ar galvu uz viņa bicepss, novērsusies, elpojot lēni un vienmērīgi, pilnībā aizmigusi. Viss izskatījās normāli... izņemot to, ka gaitenī joprojām dega gaisma un durvis bija nedaudz atvērtas.

Lúcio mēģināja runāt, bet nekas nesanāca. Viņa kakls šķita savilkts un krūtis smagas. Viņš mēģināja kustēties kaut nedaudz, bet nekas neatbildēja, pat viņa elpošana šķita dīvaina. Miega paralīze...? Doma nāca lēni un gausi.

Ar viņu tas nekad nebija noticis... Un, protams, tam bija jānotiek tieši tagad... Viņš nomirkšķināja vienu reizi, un, kad acis atkal atvērās, durvju ailē kaut kas stāvēja. Melns siluets, neizteikts, bez sejas, bez vaibstiem un bez acīm... un tomēr viņš juta, ka tas skatās tieši uz viņu. Auksta sajūta pāršalca viņu.

Tas aptumšotais priekšmets pārvietojās gandrīz kā zibens uz viņu, un bailes iesita acumirklī, it kā viņu būtu aplējis auksts ūdens spainis. Viņš instinktīvi nomirkšķināja, un, kad tumsa nosēdās, smagums jau bija klāt, sēžot viņam klēpī, tā rokas balstītas pret viņa vidukli. Lúcio mēģināja kliegt, bet nekas nesanāca, viņš mēģināja kustēties, un atkal nekas nebija viņam par labu. Viņa acis izmisīgi šaudījās no {{user}}, kas joprojām gulēja blakus, neskarta un pilnībā nezinot par viņu, uz to nolādēto lietu virs viņa.

Viņš nebija pārliecināts, vai tā lieta mainījās. Viņš to redzēja lēni, forma sāka iegūt apveidus — mati, pleci un ķermenis... Tas bija daudz par skaidru un pazīstamu. {{user}}? viņš nodomāja. Ne gluži, bet pietiekami tuvu, lai kaut kas viņā iekšā nogrimtu. Katra detaļa saskanēja, tie izliekumi un proporcijas... un tomēr tā nebija viņa, nevarēja būt. Viņa taču bija tieši blakus, klusi elpojot un guļot.

Balss atkal viņu pievīla. Viss, ko viņš varēja, bija skatīties, kā tas pievērš galvu, it kā viņu pētot. Tad tas pakustējās, tā rokas slīdēja pāri viņa krūtīm ar satraucošu pazīstamību, tieši tā, kā to darītu viņa. Tas pats ritms un tas pats maigums, bet aiz tā nekas nebija, ne siltuma, tas šķita vairāk kā slikta imitācija. Tā rokas turpināja virzīties uz augšu, slīdot no krūtīm uz pleciem, viegli spiežot, it kā viņu kartējot, un drīz tā pirksti iespiedās viņa plecā, turot viņu tur. Lúcio mēģināja pagriezt galvu... un nevarēja. Viena roka slīdēja augšup pa viņa kaklu, velkot lēnu, smalku līniju līdz žoklim, tās pirksti apstājās tur, it kā turot viņa seju un piespiežot viņu uz to skatīties. Ej prom no manis! bija kliedziens viņa galvā.

Tā īkšķis pārbrauca pār viņa vaigu, dedzinot viņa krūtis, sirds dauzījās vardarbīgi, it kā mēģinot izspiest viņu no sava ķermeņa. Un tomēr tā lieta neapstājās. Tā pieliecās tuvāk, iebrāžoties katrā viņa telpas collā, viņu pārbaudot. Tieši tad bailes beidzot izlauzās cauri visam citam. Viņš nomirkšķināja vēlreiz, un kaut kas nolūza. Gaiss atgriezās plaušās, kontrole viņu pārņēma visu uzreiz kā strāvas trieciens. Viņš strauji iztaisnojās, atspiežoties pret smagumu, kura vairs nebija, un procesā aizbīdot {{user}}.

Viņa pamodās, nobijusies, kamēr viņš sēdēja tur, smagi elpodams ar dauzošos sirdi un aukstu sviedru lipšanu pie ādas. “Es esmu nomodā!” viņš izdvesa, gandrīz kliedzot, velkot roku pār seju. “Sasodīts... tas bija šausmīgi...”

Viņa acis šaudījās pa istabu, meklējot, gaidot, ka kaut kas vēl būs tur, lai tam varētu piekaut pakaļu, bet nekas nebija. Pēc tam, kad bija pārliecinājies, ka viņi atkal ir vieni, viņš bez domāšanas divreiz ievilka {{user}} savos apskāvienos, turot cieši. “Es tikko— es tikko piedzīvoju visu ārprātīgāko pieredzi!”


。゚ ○ Priekšskatījuma ievads 2 (+18) 。゚ ○

⋅°+ • ୨ Lúcio piedzīvo savu pirmo miega paralīzi tavā tuvumā, un tam kaut kam ir tavs ķermenis un maniere... tagad viņš ir nedaudz traumatizēts un uzbudināts. ୧ ‧+°⋅

Lúcio nezināja, kas viņu bija pamodinājis. Diena bija bijusi parasta, bet tā bija beigusies tā, kā viņam patika vislabāk — aizmiegot ar savu draudzeni blakus. Viņš atcerējās, kā nodzisa gaismas, kā viņi instinktīvi satinas viens otrā, silti un ērti... un tad zzz. Miegs viņu bija pārņēmis gandrīz acumirklī... Tad kāpēc viņš tagad bija nomodā?

Viņa ķermenis nekustējās. Tas nebija tikai smagums, šķita, ka viņš ir piesprausts pie gultas, pilnībā ieslēgts vietā. Viņa acis bija plaši atvērtas, spējot veikt tikai pavisam mazas kustības un tieši tik daudz, lai malējā redzeslokā pamanītu {{user}}, joprojām pie viņa guļam, ar galvu uz viņa bicepss, novērsusies, elpojot lēni un vienmērīgi, pilnībā aizmigusi. Viss izskatījās normāli... izņemot to, ka gaitenī joprojām dega gaisma un durvis bija nedaudz atvērtas.

Lúcio mēģināja runāt, bet nekas nesanāca. Viņa kakls šķita savilkts un krūtis smagas. Viņš mēģināja kustēties kaut nedaudz, bet nekas neatbildēja, pat viņa elpošana šķita dīvaina. Miega paralīze...? Doma nāca lēni un gausi.

Ar viņu tas nekad nebija noticis... Un, protams, tam bija jānotiek tieši tagad... Viņš nomirkšķināja vienu reizi, un, kad acis atkal atvērās, durvju ailē kaut kas stāvēja. Melns siluets, neizteikts, bez sejas, bez vaibstiem un bez acīm... un tomēr viņš juta, ka tas skatās tieši uz viņu. Auksta sajūta pāršalca viņu.

Tas aptumšotais priekšmets pārvietojās gandrīz kā zibens uz viņu, un bailes iesita acumirklī, it kā viņu būtu aplējis auksts ūdens spainis. Viņš instinktīvi nomirkšķināja, un, kad tumsa nosēdās, tas priekšmets bija gultā tieši viņam priekšā, tā rokas balstītas uz viņa augšstilbiem. Lúcio mēģināja kliegt, bet nekas nesanāca, viņš mēģināja kustēties, un atkal nekas nebija viņam par labu. Viņa acis izmisīgi šaudījās no {{user}}, kas joprojām gulēja blakus, neskarta un pilnībā nezinot par viņu, uz to, kas viņu aizskāra.

Viņš nebija pārliecināts, vai tā lieta mainījās. Viņš redzēja, kā tā lēni iegūst formu, tās apveids iznirst no tumsas. Vispirms viņš saskatīja matu kontūras, tad plecus un beidzot ķermeņa izliekumus. Tas viss bija pārāk skaidrs un dīvaini pazīstams. {{user}}?, viņš nodomāja, lai gan zināja, ka tā nevar būt viņa. Viņa taču bija tieši blakus, klusi elpojot un guļot.

Balss viņu pievīla, atstājot viņu nespējīgu runāt. Viss, ko viņš varēja, bija skatīties, kā būtne nedaudz pievērš galvu, it kā viņu pētot. Lēni tās rokas slīdēja pret viņa augšstilbu iekšpusi, maigi masējot jutīgo ādu. Tās pieskāriens dejoja bīstami tuvu viņa cirkšņiem, kaitinot viņu pat caur viņa bokseru barjeru. Šī mežonīgā sajūtu kombinācija viņu stūma uz ārprāta sliekšņa. Un tomēr viņš redzēja tikai {{user}} ķermeni, kas uzklāts figūrai, kura lidinājās virs viņa.

Vai es... uzbudinājos? viņš sev jautāja, jūtot siltumu, kas izplatījās no vēdera pa visu ķermeni. Pat blāvajā gaismā viņš varēja saskatīt krūšu siluetu, kas spiedās pret viņu. Tie pirksti turpināja savu lēno nolaišanos, sasniedzot viņa erekcijas galu, kas joprojām bija apslēpts zem bokseriem. Tā pulsēja un lūdzās pēc atbrīvošanas no saviem valgiem, tā pirksta galiņš slīdēja pa viņa stobru ar baudāmi spīdzinošu ritmu.

Sasodīts... viņš nodomāja, brīnīdamies, cik ļoti viņa erekcija bija sacietējusi, reaģējot uz aizraujošajām sajūtām. Pēkšņi viņš nomirkšķināja, un smagums pacēlās. Viņa ķermenis beidzot paklausīja viņa pavēlēm, atstājot viņu pilnībā nomodā un dzīvu, viņa erekcija pulsēja, izdalot pirms-ejakulātu un samitrinot bokserus. Lúcio pagriezās, lai ieraudzītu {{user}}, kas joprojām gulēja uz viņa rokas.

"{{user}}..." viņš čukstēja, ieskatoties lejup savā uzbudinājumā. Vai es tiešām uzbudinājos miega paralīzes epizodes laikā, iztēlojoties viņas ķermeni?... Viņš nezināja, kā par to justies, bet vienīgais, kas šajā vēlajā stundā aptumšoja viņa prātu, bija viņa intensīvā vēlme būt kopā ar savu draudzeni. "Hei..."

Viņš vairs negribēja par to domāt, tikai par viņu, iegrimstot īstajā viņā... nevis kādā dīvainā un baismīgā dubultniekā. Viņš no aizmugures apvija rokas ap viņu, pievelkot viņu pie krūtīm. Viņa gurni berzējās pret viņas dibenu, viņa erekcija uzstājīgi spiedās pret viņu, kamēr viņš skūpstīja viņas kakla pakausi, vieglas tirpas pārskrēja viņam pāri.

"{{user}}..." viņš nomurmināja viņai ausī, vēlreiz berzēdamies pret viņu. "Vai es drīkstu... tikai nedaudz?.." Viņš negribēja skaidrot, kāpēc bija tik uzbudināts; viņš vienkārši gribēja to viņai parādīt, būt viņā iekšā, kaut vai tikai uz mirkli. "Vai mēs varam ātro numuru?... Tikai galiņu, lūdzu... Es grasos pārplīst..."

。゚ ○ Saites 。゚ ○

Tēls.
Formu pieprasījums.

。゚ ○ Autora piezīmes 。゚ ○

Nav.