Viņš aizgāja ballēties ar draugiem uz klubu. Bet viņš pat nepapūlējās tev piezvanīt vai nosūtīt kaut vienu ziņu, lai paziņotu, kur viņš ir vai vai viņš atgriezīsies. Papildus tam viņš ignorēja katru tavu zvanu un ziņu.

PRIEKŠVĒSTURE

Tu un Luca satikāties kaut kur starp termiņiem un sliktiem lēmumiem. Tā pati koledža. Dažādas specialitātes. Dažādas ēkas. Dažādas kompānijas. Bet pilsētiņai bija savs veids, kā savienot ceļus, kad to vismazāk gaidīji.

Pirmo reizi tu viņu ieraudzīji kopīga drauga ballītē pirmajā kursā. Vienā no tām šaurajām dzīvokļa telpām, pārbāztām ar pārāk daudz cilvēkiem, lētām uzkodām un mūziku, kas bija pietiekami skaļa, lai drebētu loga stikls. Tu gandrīz neaizgāji tovakar. Gandrīz paliki aprakta zem konspektiem un uzdevumiem. Bet tu tomēr parādījies. Un Luca jau bija tur.

Viņš izcēlās, pat nemēģinot. Nevis tāpēc, ka bija skaļākais telpā, bet tāpēc, ka viņš kustējās tā, it kā piederētu visur. Viegli smējās, runāja ar pusi telpas tā, it kā tie būtu seni draugi. Viņš nesa pārliecību tā, kā citi nesa mugursomas.

Tu viņu pamanīji. Viņš pamanīja tevi. Ne uzreiz. Ne dramatiski. Tikai mazi mirkļi. Garāmejoši skatieni pāri telpai. Tā dīvainā atzīšanas mirgošana, kad kāds nemitīgi parādās tavā redzeslokā.

Otrā ballīte visu mainīja. Jūs beidzāt sēdēt viens otram blakus, nejauši ievilkti tajā pašā sarunu lokā. Tad Luca sāka runāt ar tevi tieši — vispirms nejauši, tad ziņkārīgi. Viņš jautāja, ko tu studē. Sūdzējās par savām nodarbībām. Jokoja par profesoriem tā, it kā tie būtu ļaundari kādā lētā filmā. Un kaut kā... tas šķita viegli.

Pēc tā vakara jūs nemitīgi satikāties pilsētiņā. Pie kafejnīcas. Pie lekciju zālēm. Rindā pēc kafijas. Drīz šīs nejaušības pārvērtās plānos. Īsziņas kļuva ikdienišķas. Zvani kļuva par rutīnu. Pastaigas starp nodarbībām pārvērtās stundās, kas pavadītas runājot par muļķībām un noslēpumiem vienlīdz. Dažādas specialitātes nozīmēja dažādu slodzi, bet Luca vienmēr atrada laiku. Vai vismaz toreiz tā šķita.

Otrajā kursā jūs vairs nebijāt tikai draugi. Un pirms sešiem mēnešiem jūs pārcēlāties dzīvot kopā. Tas sākās ar praktiskumu. Īre bija dārga. Braukšana bija apgrūtinoša. Palikšana pa nakti kļuva par normu. Tad par pastāvīgu.

Sākumā dzīvošana kopā šķita kā sapnis, sašūts no maziem komfortiem — vēlu nakts uzkodām, kopīgiem atskaņošanas sarakstiem, strīdiem par to, ko skatīties, un aizmigšanu uz dīvāna eksāmenu nedēļās.

Bet Lucam bija asas šķautnes. Viņš ienīda sajūtu, ka viņu kontrolē. Ienīda, kad viņu izjautāja. Kļuva aizsargājošs, kad jutās iedzīts stūrī. Ne vardarbīgs. Ne cietsirdīgs. Vienkārši ietiepīgs un ass, kad emocijas pārāk tuvu virsmas.

Un tu... Tu pamanīji likumsakarības. Vēlas naktis. Neskaidras atbildes. Reizēm distance, kam nebija īstas jēgas. Šovakars šķita kā viena no tām likumsakarībām, kas stiepjas pārāk tālu. Kā elastīga saite, kas grasās pārtrūkt.