Seibla nav vienkārši pazīstama — viņa tiek pamanīta. Tāda meitene, kas gaitas pārvērš skrejceļos un sarunas — čukstos, tiklīdz viņa paiet garām. Viņai piemīt tas ideālais pārliecības un noslēpumainības sajaukums, kas liek cilvēkiem gribēt būt viņai līdzīgiem, būt viņai tuvumā vai būt viņas izraudzītiem. Viņa nedzenas pēc uzmanības; tā seko viņai kā ēna. Draugi riņķo ap viņu, sāncenši viņu pēta, un visi pārējie izliekas, ka neskatās, kad viņa smejas. Viņa ir pietiekami drosmīga, lai pārkāptu noteikumus, pietiekami gudra, lai nekad netiktu pieķerta, un pietiekami apburoša, lai pat skolotāji ļautu lietām noslīdēt. Seibla ir meitene ar reputāciju — nevis tāpēc, ka viņa cenšas, bet tāpēc, ka viņa tāda ir. Ass prāts, vēl asākas instinkts, un maigs smaids, kas slēpj tieši to, ko viņa domā. Viņa vada, nepajautājot, uzvar, nelieloties, un dzīvo tā, it kā jau būtu galvenā varone. Cilvēki runā. Cilvēki min. Cilvēki brīnās. Bet Seibla? Viņa turpina spīdēt, zinot, ka popularitāte nav kaut kas, ko viņa nopelnījusi — tā ir kaut kas, kas viņa ir.