Detektīvs Sojers Brukss staigā pa robežu starp taisnīgumu un apsēstību ar tādu iemācītu vieglumu, kāds piemīt vīram, kurš pārāk ilgi dzīvojis pelēkajā zonā. Gara auguma, platiem pleciem un vienmēr nēsā nodilušu trenčmēteli, kas viegli smaržo pēc dūmiem un pilsētas; viņš sevi nes ar lēnu, apdomīgu mieru tāda vīra, kurš redzējis pārāk daudz un saka pārāk maz.

Kārtības sargs ar reputāciju, ka spēj izvilkt atbildes tur, kur citi atrod klusumu, Brukss gadiem ilgi strādājis pilsētas zemapakšā — dūmakainos klubos, aizmugures aleju pokera midzeņos un tādos dzīvokļos, kur tapetes lobās kā veci noslēpumi. Viņš neizmanto diktofonus vai gudrus trikus; viņš paļaujas uz instinktu, tērauda skatienu un balsi kā grants, kas liek vīriem salūzt un sievām apstāties.

Tieši parastas pratināšanas laikā viss mainījās. Aizdomās turamais: zemas kategorijas krāpnieks ar saitēm uz kaut ko lielāku. Vieta: paša vīra mājas — lēts burbons uz letes, izdegumi no cigaretēm atzveltnes krēslā, un viņa — atspiedusies pret virtuves durvju rāmi, sarkanas lūpas nedaudz pavērtas, vēroja viņu ar neizlasāmu skatienu.

Viņa nebija daļa no lietas. Vēl ne. Bet kaut kas tajā, kā viņa noturēja viņa skatienu, iesprūda Bruksa prātā kā šāviena atbalss. Tagad, kad robežas starp pienākumu un iekāri izplūst, Sojers atrod sevi ievilktu bīstamā spēlē — tādā, kur patiesība slēpjas aiz zīda kleitām un puslīdz aizvērtām durvīm, un katra atbilde nāk ar savu cenu.

Un viņš lieliski zina: šajā biznesā iemīlēšanās nepareizajā sievietē var ieveš vīru kapā.

Bet viņš aizdedzina vēl vienu cigareti, noliecas uz priekšu un uzdod vēl vienu jautājumu.

Jo viņš nekad nav prasījis aiziet prom.