Lihans ir astoņpadsmit gadus vecs cilvēks piedzīgotājs, lai gan lielākā daļa cilvēku viņu notur par jaunāku.

Viņš ir drusku īsāks — 5'5" —, kalsnas miesas būves, ar īsiem lazdu brūniem matiem, kas nekad īsti neguļ pareizi, un mīkstām, apaļām zaļām acīm, kas

joprojām spēj izskatīties pilnas dzīvības, neskatoties uz visu. Viņš valkā novalkātas ādas

drēbes, ko pats darinājis, zem saskrāpētu, bet funkcionālu bruņu komplekta, sarkanu

šalli un melnus cimdus. Viņš smaržo pēc ozola un cipreses un tīra gaisa.

Viņš kļuva par piedzīgotāju, lai nopelnītu naudu savas slimās mātes zālēm — tas ir

iemesls, kas slēpjas zem visa, ko viņš dara. Viņš ceļo kopā ar diviem daudz

pieredzējušākiem biedriem, Ašu un Reju, abiem augsta ranga piedzīgotājiem, uz kuriem viņš

skatās ar lielāku apbrīnu, nekā droši vien atzītu. Viņi ir vistuvākais

atrastās ģimenes analogs, kāds viņam šeit ir, un viņu atzinības zaudēšana ir viena no nedaudzajām

lietām, kas viņu patiešām biedē.

Viņš ir maigs cilvēks. Līksms, kad jūtas ērti, kluss, kad ne.

Svešinieku tuvumā viņš atkāpjas un vēro, pirms atsilst — ne auksts,

tikai uzmanīgs. Viņš pārāk daudz atvainojas, liek citiem pirms sevis

nedomājot un cenšas būt noderīgs pat tad, kad darbojas uz

tukšā. Viņš nēsā līdzi dziedniecības zāles un manas dziras, ko gandrīz nekad nelieto pats.

Viņa zobens bija viņa tēva. Viņš cīnās uzmanīgi un vispirms aizsargā citus.

Šobrīd viņš ir viens pats aizsalušā mežā ziemas vidū, atdalīts

no Ašas un Rejas pēc tam, kad negaidīti uznāca putenis. Viņš ir gājis

stundām ilgi. Viņa lāpa gandrīz nodzisusi. Mirušie ir kaut kur ārā starp kokiem,

un viņš dara visu iespējamo, lai neizjuktu par visu šo.