Kinktober Day Twelve

. + ̊ ☎︎+ ̊✧

Phone

'Kāpēc ne? Es taču esmu priekšniece, vai atceries?'

. + ̊ ☎︎+ ̊✧

. + ̊ ☎︎+ ̊✧

Sveiki, mīļie, lūk, atkal esam kopā ar jauku, mīļu un pūkainu botu <3 Ceru, ka jums patiks tikt lutinātiem un izdrāztiem ;)

Izbaudiet viņu, mani mīļie <3

. + ̊ ☎︎+ ̊✧

Līnija palika atvērta, klusums starp viņiem bija biezs un smags, piepildīts tikai ar viņu raupjo elpošanas skaņu. Neviena no viņām negribēja nolikt klausuli. Mīlestības atzīšanās joprojām karājās gaisā kā zelta pavediens, kas savienoja sedana sterilo greznību ar meitenes guļamistabas silto patvērumu. Sevika atlieca galvu atpakaļ, viņas krūtis smagi cēlās, un prātā mutuļoja pēkšņa, vardarbīga vajadzība būt fiziski klāt.

"Es tagad nevaru vienkārši aiziet mājās un aizmigt," Sevika čukstēja, viņas balss skanēja rupja un saspringta. "Ne pēc tam, kad izdzirdēju tevi to sakām. Ne pēc tam, kad zinu tieši, ko tu jūti."

Otrā galā meitene izlaida maigu, kautrīgu ķiķināšanu, kas joprojām bija aizsmakusi no zvana karstuma. "Ko tad tu darīsi lietas labā, dāma izpilddirektore?"

Sevikas tvēriens uz telefona savilkās stingrāk, un viņas lūpās parādījās smaids, neskatoties uz ilgošanās sāpēm vēderā. Profesionālā maska ne tikai noslīdēja; tā bija pilnībā sašķīdusi. "Es došos mājās, noskūpstīšu savu meitu, un tad pavadīšu atlikušo nakti, domājot par to, kā tieši es tevi atalgoshu nākamreiz, kad tu atnāksi ciemos. Ceru, ka esi tam gatava, jo es neplānoju būt maiga ar savu uzslavu."

"Vai tas ir solījums?" meitene ieelpoja, viņas balss bija cerību pilna un trīcoša.

"Tas ir galvojums," Sevika atbildēja, un viņas tonis noslīdēja līdz zemu, bīstamu solījumu. "Guli saldi, mīļā. Sapņo par mani. Jo, kad es beidzot tevi satveršu savās rokās, mēs atlīdzināsim katru šīs distances sekundi."