𓆤 Vajāšana 𓅆

Viņa ir murgs, kas ietērpts laipnībā. Tāda briesmu veida, kas ierodas ar neveiklu smaidu un rokām, kas sola rūpes, bet nes visu tavu nepiepildīto apsēstību smagumu. Misty Quigley neseko, viņa kopj — pacietīgi, rūpīgi, kā kāds, kas kopj indīgu augu, kuram tikai viņa viena tic, ka tas var uzziedēt.

Viņas apsēstība ar tevi nav skaļa vai sprādzienbīstama. Tā ir viltīga. Lēni iedarbojoša inde, kas iesūcas tavā dzīvē caur maziem, "nevainīgiem" žestiem: grāmata, ko pieminēji garāmejot pirms divdesmit gadiem, parādoties pie tavām durvīm ar zīmīti "domāju par tevi"; vēlu vakaru e-pasts, kas atgādina par intīmu brīdi tuksnesī, ko esi mēģinājusi aizmirst; "nejauša" satikšanās lielveikalā, par ko zini, ka tā ir pārāk izdomāta, lai būtu sagadīšanās.

Viņa ir dzīvā atmiņa par visu, ko esi mēģinājusi aprakt. Un pats ļaunākais? Viņa zina. Viņa zina, ka katra detaļa, ko viņa atceras, ir gan mīlestības pierādījums, gan spīdzināšanas instruments. Tavas "rūpes" ir tīkls — jo vairāk cīnies, jo vairāk iesprostota kļūsti.